Žurnālists Vahtangs Kipjani ir tviterī, "LinkedIn" un "Facebook". Kā daudzi no mums. Taču īpašu viņu padara tas, ka ir viens no tiem ukraiņu autoriem, kas redz, kā sadedzina viņa sarakstīto grāmatu. Vairākās pilsētās Luhanskas un Čerņihivas apgabalā "Vasīlija Stusa lieta" jau kādu brīdi vairs nav pieejama. Krievijas karaspēks to konfiscēja un sadedzināja. Tas tāpēc, ka tajā ir okupācijas varai netīkams stāsts. Tiek aprakstīts, kā ukraiņu dzejnieka Vasīlija Stusa tiesas prāvā piedalījās Viktors Medvedčuks, Vladimira Putina krusttēvs. Medvedčuks darījis visu, lai Stusu, kurš savas dzīves laikā (1938–1985) pretojās rusifikācijai, notiesātu. Tā arī notika – pretošanās dēļ Stuss daudz gadu pavadīja ieslodzījumā, kur arī mira.
Kipjani žurnālistikā darbojies kopš 1990. gada, ir vairāku grāmatu autors, un viņa pētnieciskās intereses saistās ar preses vēsturi bijušajā Padomju Savienībā. Kopš 2010. gada strādā kā redaktors interneta žurnālā "Istorychna Pravda" ("Vēsturiskā Patiesība" – no ukraiņu val.).
Šobrīd Krievijas iebrucēji Ukrainā dedzina ne tikai Kipjani rakstu darbus. Okupācijas varai nelabvēlīgo autoru sarakstā ir arī, piemēram, Mazeps, Petļura, Bandera, Šuškevičs, Čornoviļs. Galvenokārt dedzina skolu mācību grāmatas par Ukrainas vēsturi, kā arī zinātniskās un populārās literatūras darbus. Tomēr drošībā nav neviens literārais darbs, kas sarakstīts ukraiņu valodā.
"Kur viņi sadedzina grāmatas, viņi galu galā sadedzinās arī cilvēkus," savulaik rakstījis vācu dzejnieks Heinrihs Heine. Vai šajā gadsimtā, kad grāmatas ir arī digitalizētas, grāmatu dedzināšana nozīmē ko citu? Kāds vēsturiski bijis mērķis grāmatu dedzināšanai? Vai tā var iznīcināt valodu, kultūru?
