Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: DELFI

Kā dzīvot ar neārstējamu slimību? Kā nomirt cieņpilni, bez sāpēm un ciešanām? Tūkstošiem cilvēku Latvijā ik gadu saskaras ar šiem jautājumiem un nereti nepagūst atrast atbildes. Latvijā joprojām nav vienotas paliatīvās medicīnas sistēmas, un nav skaidrs, kad tāda varētu tiks izveidota. "Delfi" mēģināja noskaidrot, vai situāciju iespējams labot un kas tam nepieciešams.

Cilvēki: 13 ārsti uz visu valsti

Visās paliatīvās aprūpes nodaļās sūdzas par darbinieku trūkumu. Darbs ir smags, alga — maza, bet galvenais — īsti nav iespējas gūt atbilstošu izglītību. Vai tiešām tā ir? 2019. gadā Latvijā bija vien 13 ārsti — sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti. Iespējams, drīzumā viņiem pievienosies vēl divi rezidenti.

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka medicīnas māsām Latvijā ir septiņas specializācijas: ambulatorās aprūpes, ķirurģiskās aprūpes, operāciju, bērnu aprūpes, garīgās veselības aprūpes, anestēzijas, intensīvās terapijas un neatliekamās aprūpes māsa. Specializācijas "paliatīvās aprūpes māsa" nav, lai gan Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) visiem studentiem 3. kursā — pirms specializācijas izvēles – ir 40 stundu kurss "Onkoloģija un paliatīvā aprūpe".

"Nepiekrītu apgalvojumam, ka mums nav paliatīvās aprūpes speciālistu. Mēs nemaldāmies tumsā, nezinot, ko darīt," teic RSU Māszinības un dzemdību aprūpes katedras vadītāja asoc. prof. Liāna Deklava. Kopā ar bakalaura studiju programmas "Māszinības" vadītāju Evu Celu viņa rāda paliatīvās aprūpes mācību grāmatu, pēc kuras studē topošās māsas. 28 lappusēs koncentrētā formā ir visa nepieciešamā informācija, tostarp skaidrots, kādas mēdz būt sāpes un kā tās atvieglot (līdz pat konkrētu preparātu devām), par pacienta pēdējām 48 stundām un to, kā atvieglot bezcerīgi slima cilvēka un viņa tuvinieku psiholoģisko stāvokli.

Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: F64

Ik gadu studijas RSU programmā "Māszinības" sāk 12 "budžeta" studenti, apmēram tikpat studē par maksu. Studijas viņiem izmaksā 1400 eiro gadā. Seši no desmit absolventiem paliek strādāt specialitātē, pārējie pārceļas uz ārvalstīm vai atrod darbu kosmetoloģijā.

"Pēdējos gados esam sākuši pievērst vairāk uzmanības komunikācijai," stāsta Cela. "Ceturtajā kursā studenti mākslīgā vidē mācās komunicēt, izspēlē situācijas — arī sarunas ar mirstošo. Protams, to nav iespējams iemācīt, viss nāk ar pieredzi."

Tie, kas vēlas veltīt dzīvi tam, lai palīdzētu mirstošajiem, var apmeklēt neformālās izglītības kursus — tā tiks uzskatīta par papildu specializāciju. Visbiežāk to izvēlas onkoloģijas aprūpes māsas. Visām topošajām māsām ir jāiet praksē, to var darīt arī paliatīvās aprūpes nodaļā.

Fizioterapeitam jābūt jebkurā nodaļā, taču arī šiem speciālistiem paliatīvā aprūpe netiek mācīta. RSU fizioterapijas studentes Jūlija Zemļinska un Saimata Lačinova augstskolu pabeidza pērn. Lai iegūtu paliatīvās aprūpes iemaņas, viņas praktizējās Austrijā.

Saimatas prakse bija slimnīcā, kas specializējusies geriatrijā (vecu cilvēku aprūpē) un paliatīvajā aprūpē. Viņa atzīst: "Austrijas fizioterapeitu pielietotās metodes un tehnikas teju neatšķiras no tā, ko māca Latvijā." Ir cita, tik tiešām būtiska atšķirība — slimnīcā valda viegla atmosfēra. "Pacientiem ir kompleksa aprūpe — māsas, fizioterapija, psihologs, mācītājs, dažādi pasākumi. Ja pacients vēlas, viņu iesēdina ratiņos un izved dārzā vai pastaigā pa gaiteni. Atšķirībā no Latvijas tur fizioterapeitiem māca limfodrenāžu. Tā ir viena no primārajām tehnikām, lai paliatīvajiem pacientiem mazinātu tūsku."

Jūlija trīs mēnešus ilgā praksē apguva neiroloģiju, geriatriju, traumatoloģiju un ortopēdiju. "Par paliatīvo aprūpi uzzināju prakses laikā," viņa stāsta. "Vēl vairāk nobrīnījos, kad uzzināju, ka fizioterapija ir neatņemama paliatīvo pacientu ārstēšanas daļa. Izrādīju iniciatīvu un pieteicos paliatīvās aprūpes nodaļā. Mans uzdevums bija uzturēt fiziskās aktivitātes līmeni, uzlabot muskuļu spēku, līdzsvaru un stabilitāti staigājot. Manuprāt, paliatīvā aprūpe ir kā milzīgs skudru pūznis, kurā katrs dara savu darbu un sniedz svarīgu ieguldījumu ārstēšanas procesā. Ik trešdienu klīnikā notika sapulce, kurā piedalījās ne tikai ārsti un speciālisti, bet arī kapelāns, māsas un pat apkopēji."

Naudas nav. Vai ir politiskā griba?

Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: Māris Morkāns

Latvijā vienīgā privātā hospisa "Cilvēks" dibinātājs Aigars Lavrinovičs ne reizi vien mēģinājis izveidot sadarbību ar valsti. Pirms izveidot savu hospisu, viņš kopā ar izbraukuma komandu trīs gadus nodrošināja paliatīvo aprūpi mājās. Valsts pacientiem kompensēja lielāko daļu šādu pakalpojumu. Taču ar hospisu viss izvērtās citādi.

Hospisā "Cilvēks" gandrīz nevar just sliktu aromātu. Klusas, plašas palātas ar televizoru un ērtībām, ēdiens katram pacientam tiek pasūtīts individuāli. Dārgs aprīkojums un liela fizioterapijas zāle. Taču par to visu maksāt nākas pacientu tuviniekiem.

"Valstij ir viena atbilde — naudas nav," nopūšas Lavrinovičs. "Varētu kaut daļēji kompensēt pacientiem uzturēšanos, lai tuvinieki piemaksā par paaugstinātu komfortu. Par televizoru, tualeti katrā palātā. Sponsoriem varētu piešķirt nodokļu atlaides." Pirms pieciem gadiem Lavrinovičs tikās ar toreizējo veselības ministru Gunti Belēviču. "Viņš piekrita, ka hospiss ir nepieciešams. Gājām uz Nacionālo veselības dienestu, bet tur mums pateica, ka naudas nav. Pēc tam nomainījās valdība, un jaunajam ministram jau bija cits viedoklis."

Veselības ministre Ilze Viņķele apstiprina — viss atduras finansēs. "Veselības aprūpē naudas trūkums ir tik akūts, ka mēs visu laiku netiekam galā ar tiem, kurus var izārstēt," atzīst Viņķele. Viņa piekrīt, ka nav pareizi aizbīdīt otrajā plānā tos, kurus jau vairs nevar izārstēt.

Eva Cela ir pārliecināta, ka problēmas risinājumam nepieciešama politiskā griba: "Pieredzes apmaiņā braucu uz Nīderlandi un Portugāli. Līdz Nīderlandes līmenim mums ir ļoti tālu, taču Portugālē situācija ar medicīnas finansējumu ir apmēram tāda pati kā mums. Vajadzīga vien politiskā griba. Tomēr pie mums šis jautājums tiek mētāts kā karsts kartupelis."

Algas. Kuram ir smagākais darbs?

Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: Māris Morkāns

Ar visu to, ka trūkst valsts atbalsta, pieprasījums pēc privātā hospisa pakalpojumiem ir lielāks nekā piedāvājums. Pacienta uzturēšanās pašizmaksa ir ap 1500 eiro. Tuvinieki dienā maksā no 42 (kopējā palāta) līdz 65 eiro (vienvietīgā palāta). Protams, ne visi to var atļauties, tomēr pat te ir rindas. "Mums ir 15 vietas," stāsta Lavrinovičs. "Fiziski nevaram uzņemt visus. Reizēm mēdz būt pacientu uzplūdi, piemēram, vairākas sievietes. Tad kādas vecmāmiņas radiem nākas gaidīt, līdz atbrīvosies vieta sieviešu palātā."

Privātajā hospisā trīs maiņās strādā 20 darbinieki, reizēm, ja nepieciešams, ierodas vajadzīgā profila ārsti. Te algas ir augstākas nekā valsts paliatīvās aprūpes nodaļās, tomēr darbinieku trūkst. "Tā ir darba specifika. Gadās, ka atnāk māsiņa no slimnīcas — jā, jā, visu zinu, visu protu, visu varu. Bet tad ieraugi, ka viņa sēž un raud. Kas noticis? Vecmāmiņa nomira. Kad nomirst gados jauns pacients, ir vēl grūtāk. Norvēģijā, ja tavas maiņas laikā kāds nomirst, tu neatgriezies darbā, kamēr ar tevi nav aprunājies psihologs. Bet pie mums — ātrāk paķert somu un jozt uz nākamo darbu. Ir māsiņas, kas strādā trīs četrās vietās," stāsta Lavrinovičs.

Darbs ar neārstējami slimiem pacientiem ir smags, atzīst Viņķele. Tomēr viņa nepiekrīt tam, ka paliatīvās aprūpes speciālistiem būtu jāsaņem lielāka alga nekā citiem mediķiem. Tiem, kuri strādā ar psihiski slimiem cilvēkiem, bērnu onkoloģijā vai ar pacientiem pēc insulta, ir ne mazāk grūti. Tādēļ saruna par to, kuram jāsaņem vairāk, nonāk strupceļā.

Ministre apstiprina, ka ar laiku ārsti Latvijā saņems atalgojumu, kas līdzvērtīgs divām vidējām algām tautsaimniecībā, māsas — 60 procentus no šīs summas, jaunākais medicīniskais personāls — 40 procentus. "Nozare to ir atzinusi par pietiekamu algu," uzsver Viņķele, piebilstot, ka arī pašām slimnīcām jārūpējas par darbiniekiem — iekārtojot atpūtas telpas, virtuvi, kā arī vietu, kur nosnausties, ja nepieciešams.

Neziņa. Viens cilvēks, divas ministrijas

Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: DELFI

Ir problēmas, kuras var atrisināt bez lieliem finanšu līdzekļiem. Paliatīvās medicīnas dibinātājs Latvijā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs ir pārliecināts, ka ļoti svarīgi, lai paliatīvo pacientu tuviniekiem būtu pieejama visa informācija par to, kur un kā viņi var saņemt palīdzību. Kādus pakalpojumus apmaksā valsts vai pašvaldība? Par ko jāmaksā pašiem? Kas vispār ir iespējams tik smagā situācijā?

Ideālā variantā šādai informācijai jābūt pieejamai gan elektroniski, gan drukātā veidā. "Šajā jautājumā jāstrādā Labklājības ministrijai un Veselības ministrijai. Noteikti kopā. Un, protams, piesaistot pašvaldības," uzsver Sosārs.

Informācijas trūkuma problēmas risināšana vienlaikus ir gan vieglākais, gan sarežģītākais uzdevums, teic Viņķele. "Tas prasa to, ar ko mums Latvijā ir pastāvīgas problēmas, — sadarbību, operatīvu rīcību, kas tiek koordinēta. Ar to mums ir bēdīgi — gan ministrijās, gan iestādēs."

Viena no problēmām ir tā, ka ģimenes ārsti ir Veselības ministrijas paspārnē, kamēr medicīnas darbinieki, kas nodrošina aprūpi mājās, — Labklājības. "Cilvēks ir gan pacients, gan sociālās palīdzības saņēmējs. Viņš pats savu dzīvi tā nedala. Viņam nav jābūt situācijas ķīlniekam tikai tādēļ, ka noteiktu stundu skaitu dienā viņš ir citas ministrijas klients. Viens no maniem mērķiem ir samazināt šo fragmentāro pieeju. Centrā jābūt cilvēkam," uzsver ministre.

Nākotne. Vai Latvijai nepieciešami hospisi?

Paliatīvajai aprūpei jākļūst par valsts sistēmu, uzskata Vilnis Sosārs. "Visās lielajās slimnīcās, arī reģionālajās, jābūt paliatīvajām nodaļām, lai varētu palīdzēt vairākiem tūkstošiem cilvēku, kam šāda aprūpe nepieciešama. Krīzes brīdī ģimenes ārstam jābūt iespējai pacientu tūlīt turp nosūtīt. Lai pacients un viņa tuvinieki varētu atnākt un pajautāt, ko viņiem darīt — stāties slimnīcā vai turpināt ārstēties mājās," skaidro Sosārs. Liāna Deklava un Eva Cera šai nostājai pievienojas — Latvijā nepieciešams paliatīvās aprūpes nodaļu tīkls, lai cilvēks varētu izvēlēties, kur nomirt.

Aigars Lavrinovičs ir pret paliatīvajām nodaļām un vēl jo vairāk — pret nošķirtām gultasvietām bezcerīgi slimajiem parastās slimnīcās. "Cilvēkiem slimnīcā jau tāpat ir smagi. Jo īpaši — onkoloģijas pacientiem. Te viņi redz savas slimības iespējamo iznākumu un zaudē dzīves sparu. Tas ir kā dzemdību nams kapsētas centrā. Vajadzīgas nelielas, kompaktas iestādes ārpus slimnīcas vai vismaz atsevišķos korpusos," viņš ir pārliecināts.

Tikmēr Sosārs nesaskata īpašu jēgu hospisos kā problēma galvenajā risinājumā. Mūsdienu izpratnē hospiss ir vieta mirstošajiem. Kā piemēru Sosārs min Angliju: tur paliatīvā palīdzība ir nošķirta no mirstošo aprūpes (t.i., to, kas jau ir agonijā). Ar šādiem pacientiem strādā īpaša mediķu komanda. Viņa vadītajā Rīgas Austrumu slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā šāda palīdzība nepieciešama vien 20 procentiem pacientu — atbilstoši mirstības līmenim.

Ne dzīvs, ne miris... Kas kaiš paliatīvajai medicīnai Latvijā, un vai to var labot?
Foto: LETA

Viņķele ir pārliecināta, ka paliatīvo aprūpi var attīstīt ne tikai slimnīcās. "Esam ieciklējušies uz to — ārprāts, tikai 10 dienas (laiks, cik ilgi pacienti var uzturēties paliatīvajā nodaļā — red.)! Bet paši paliatīvās aprūpes ārsti saka, ka cilvēkiem nav jābūt ilgāk slimnīcā. Jā, var atsāpināt, palīdzēt, dot atelpu gan pacientam, gan viņa ģimenei, bet pēc tam šo uzraudzību var nodrošināt vai nu mājās, vai citā iestādē."

Latvijā ar paliatīvo medicīnu ir problēmas, tomēr situācija nemitīgi mainās, teic Viņķele. "Mēs 30 gadus esam neatkarīgi. Sākam no nulles to, kas visā pasaulē ir bijis jau senāk. Sākam runāt par lietām, kas raksturo demokrātisku, solidāru sabiedrību, kurā cilvēki cits citam palīdz. Sākam izprast, ka katram cilvēkam ir tiesības mirt bez sāpēm, cieņpilni."



Turpinot pērn aizsākto akciju "Stiprini stipros", portāls "Delfi" nāk klajā ar rakstu sēriju "Sāpju slieksnis" par to, kā Latvijā veidota paliatīvā medicīna — par sistēmu un cilvēkiem, kas ar to ik dienu saskaras:

  • ko piedzīvo cilvēki, kas saskārušies ar neārstējamu slimību;
  • paliatīvās medicīnas iespējas Latvijā;
  • kā un kāpēc hospisu funkciju Latvijā pārņēmuši pansionāti;
  • kāda ir pacientu paliatīvā aprūpe mājās;
  • kā valsts un mediķi var palīdzēt bērniem un viņu vecākiem;
  • un galu galā — kas kaiš paliatīvajai aprūpei Latvijā un vai to var labot.


Raksti sagatavoti ar "Re:Baltica" mazo grantu programmas atbalstu.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Stiprini stipros Sāpju slieksnis Paliatīvā aprūpe Austrumu slimnīca Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība Ilze Viņķele Labklājības ministrija Medicīna Re:Baltica Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca Rīgas Stradiņa universitāte Veselības ministrija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form