Daļa no latviešiem, kuri emigrējuši no Latvijas gan Otrā pasaules kara laikā, gan pavisam nesen, ārvalstīs meklē iespējas sastapties ar tautiešiem un veidus, kā uzturēt saikni ar latvisko kultūru. Latviešu kopienas, kurās regulāri tiek rīkoti pasākumi, atrodamas ne vien vecajā Eiropā un ASV, bet arī, piemēram, Brazīlijā un Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE). Stāstos par latviešu kultūras dzīves uzturēšanu ārzemēs dalījās četri latvieši – Renāte Albrehta no Brazīlijas, Andrejs Rītiņš no Lielbritānijas, Maiga Jentgena no AAE un Inese Bērziņa no Vācijas.
Brazīlijas latviešu apvienībai šis gads sācies ar patīkamiem jaunumiem – janvāra izskaņā Novaodesas dome apvienībai piešķīrusi zemes gabalu, uz kura plānots būvēt latviešu kultūras centru. Tieši pēdējo pāris gadu laikā latviešu kopienas kultūras dzīve Brazīlijas pilsētā Novaodesā ir uzņēmusi jaunus apgriezienus, pasākumos pulcējot arvien vairāk tautiešu.
Kā stāsta Dienvidamerkas un Karību Latviešu apvienības (DKLA) priekšsēdētāja Renāte Albrehta, vispopulārākais pasākums ir Līgo svētki, kad uz Novaodesu braukuši latvieši pat no 500 kilometru attālām pilsētām. Pērn pasākums pulcējis aptuveni 400 cilvēku. Šogad Brazīlijas latvieši Līgo atzīmēs 18. jūnijā un tiek plānots, ka svētkus apmeklēs vēl vairāk cilvēku nekā pērn. Tāpat tiek svinētas Lieldienas, 18. novembris, tiek rīkotas gada noslēguma vakariņas un ikmēneša kopā sanākšanas.
Pirmie latvieši Brazīlijā ieceļojuši jau 19. gadsimta beigās, taču lielākie imigrācijas viļņi bijuši ap 1920. gadu un Otrā pasaules kara laikā. "[19. gadsimtā] lielākā daļa, es nerunāju par visiem, bet lielāka daļa iebrauca reliģisku motīvu vadīta. Viņiem tās apvienības, kur latvieši satikās, bija baznīcas. Vajadzība pēc kaut kādas papildu satikšanās, kultūras centriem vai biedrībām nebija,'' stāsta Albrehta, norādot, ka nepieciešamība pēc kopienas radās, kad eksotiskajā valstī sāka ieceļot arvien vairāk latviešu – Otrā pasaules kara laikā.
Albrehta Brazīlijā dzīvo divarpus gadus, kas, pēc viņas domām, esot maz. Uzņemties rūpi par latviešu kopienu Brazīlijā viņai sanācis neplānoti: "Tas nebija nekādā ziņā mans mērķis.'' Viņas vīrs – Felipe Albrehts – ir Brazīlijas latviešu pēctecis, kurš audzis latviešu kopienā Novaodesā un vienmēr aktīvi iesaistījies kopienas dzīvē. "Viņš kļuva par Brazīlijas latviešu kultūras apvienības priekšsēdētāju un tad tie darbi un idejas – nāca pašas no sevis. Viņam ir daudz plānu, ideju un vīziju par to, kā viņš redz šo apvienību izaugam. Un, jo vairāk cilvēku ierauga to, ko viņš dara un redz, ka tas darbojas, tad lielāks pulks saslēdzas kopā un iet uz to mērķi," stāsta Albrehta.
Viens no mērķiem, uz kuru tiecas apvienība, ir biedru apvienošana, proti, "tīkla" izveidošana lielākajās Brazīlijas pilsētās, lai arī tur vismaz reizi mēnesī varētu rīkot latviešu sanākšanas. Spēcīgas latviešu kopienas šobrīd ir Novaodesā un Ižuī, taču lielas cerība tiek liktas uz Sanpaulu, kur aktīvi darbojas latviešu koris.
Šobrīd pasākumos Novaodesā, lielākoties, iesaistās cilvēki gados, taču arī jauniešu skaits arvien pieaug. Tāpat šogad īpaša uzmanība tiek pievērstā mazākajiem kopienas locekļiem – apvienība vēlas sākt nodarbības bērniem, lai, kā skaidro Albrehta, – "būtu turpinātāji". Piemēram, daudzus tradicionālos latviešu ēdienus prot gatavot vien vecākās paaudzes pārstāvji un, lai šīs tradīcijas neizzustu, nepieciešamas tās nodot jauniešiem.
Tieši tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ plānots būvēt latviešu kultūras centru. Par konkrētiem centra pabeigšanas termiņiem gan vēl esot pāragri spriest, taču šobrīd Albrehta cer, ka tuvāko piecu gadu laikā izdosies īstenot būvniecības pirmo posmu. Jaunajā centrā paredzētas telpas sēdēm, latviešu valodas un mūzikas nodarbībām, koncertiem, kā arī virtuve, kurā gatavot tradicionālos latviešu ēdienus. Tāpat ēkā plānots izveidot Brazīlijas latviešu muzeju un bibliotēku.
Jauniebraucēji latviešu kopienu uzmeklējot salīdzinoši reti, tas saistāms ar valsts lielajiem izmēriem. Kā skaidro Albrehta, jauniebraucēji visbiežāk nonāk lielajās pilsētās. "Tagad jau cilvēki tiešām uzzina un nāk iepazīties, un interesējas, un sola, ka brauks uz svētkiem, bet attālums ir milzīgs. Ir jāplāno naudas līdzekļi, atvaļinājumi un tas nav tik vienkārši," viņa stāsta.
Ir grūti runāt par Brazīliju, jo Brazīlijā jebkurš štats pilnībā atšķiras no cita, ar temperamentu, ar mentalitāti, ar ēdieniem, ar klimatu.
Laiku pa laikam ar Albrehtiem sazinās ceļotāji no Latvijas, kuri vēlas eksotiskajā valstī sastapt "savējos": "Mēs ļoti labprāt satiekamies, sataisām kādu kopēju šašliku, parunājamies un saaicinām latviešus, kuri šeit ir. Sanāk tāds ļoti patīkams vakars."
Taujāta par to, vai viegli iejusties Brazīlijā, viņa norāda, ka pašai tas bijis vienkāršāk nekā gaidīts: "Ir grūti runāt par Brazīliju, jo Brazīlijā jebkurš štats pilnībā atšķiras no cita, ar temperamentu, ar mentalitāti, ar ēdieniem, ar klimatu. Es domāju, ka, runājot par to, kur es esmu – Sanpaulu štatā – man vismaz nebija grūti.''
''Sanpaulu ļoti daudzas pilsētiņas un pilsētas ir eiropiešu vai amerikāņu dibinātas, līdz ar to, tie cilvēki, šeit dzīvojošo cilvēku mentalitāte ir eiropeiska. Šeit cilvēki ir ļoti atvērti, ļoti priecīgi, ar humora izjūtu, grib parunāties un pat, ja tu nezini valodu, viņi ar tevi runājas, un tu visu vari saprast," viņa klāsta.
Raugoties savā pieredzē, viņa atklāj, ka nereti latvieši uz Brazīliju dodas meklēt eksotiku, tādēļ arī tik aktīvi neiesaistās latviešu kopienās. Sarunas noslēgumā gan Albrehta gandarīti pauž, ka viņai ir liels prieks, jo kopiena turpina augt un tās dzīvē ar vien aktīvāk iesaistās arī jaunieši.
Organizācijas "Daugavas vanagi" nama "Balzāmbārā" Londonā dažādos pasākumos regulāri pulcējas latvieši – tā ir iespēja ne tikai savā mēlē aprunāties ar tautiešiem, bet arī nosmeķēt latviešu virtuves ēdienus un dzērienus. Kā stāsta "Daugavas vanagu'' Anglijas fonda valdes loceklis un Londonas nodaļas kluba sekretārs Andrejs Rītiņš, viņam šo pasākumu organizēšana "ir nostalģijas lieta", kas ļauj dot savu artavu latviskā gara uzturēšanā.
Vēl pirms pāris gadiem "Balzāmbārā" un "Daugavas vanagu" namā pasākumi notika visai reti, bet nu to skaits ir krietni audzis – pērn vien aizvadīti 30 sarīkojumi. Lai gan visbiežāk namā esošo bāru apmeklē jaunieši, ir pasākumi, kas pulcē pat četras paaudzes. Viens no tādiem bijusi "Daugavas vanagu" Londonas nama 65 gadu jubileja.
Namā notiek arī folkloras grupu koncerti, talantu jeb tā saucamie brīvā mikrofona vakari, kuros iespējams piedalīties ikvienam, zolītes turnīri, jauno grupu koncerti un citi pasākumi. Saskaņā ar Rītiņa stāstīto, ļoti iecīnīts ir latviešu alus festivāls, kas jau divus gadus oktobrī pulcējis Latvijā ražotā miestiņa cienītājus. Lustīga izvērtusies arī Līgo svinēšana, kad "Balzāmbārs" izrotāts ozollapu vītnēm un jāņuzālēm.
Visbiežāk bārā iegriežas jaunieši, taču to apmeklē arī trimdas latvieši: "Man ir interesanti novērot, kā mēs visi sadzīvojam ļoti labi bez kādām atšķirībām, vai tu esi jauniebraucējs vai trimdinieks, jo mēs visi esam daļa no latviešu diasporas, mēs visi esam latvieši. Tas man ļoti patīk, ka mēs omulīgi satiekamies un runājam ar tautiešiem."
Man ir interesanti novērot, kā mēs visi sadzīvojam ļoti labi bez kādām atšķirībām, vai tu esi jauniebraucējs vai trimdinieks, jo mēs visi esam daļa no latviešu diasporas, mēs visi esam latvieši.
"Pievelkam arvien vairāk un vairāk latviešu, kuri nebūtu agrāk nākuši, vai, ja būtu nākuši, tad iedzert, jo bija nolaists bāriņš ar dažiem latviešu aliem,'' taču tagad telpas ir atjaunotas un labiekārtotas.
Kā stāsta Rītiņš, viņam ir iespēja salīdzināt to, kāds nams un tajā noritošā dzīve bija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad viņš vēl students būdams dzīvoja Londonā, un to, kāds tas ir tagad. Namā daudz kas mainījies un uzlabots, un tagad sokoties arvien labāk un labāk. ''Bārs ir tāds aicinājums, ka var satikties te. Man tas rūp. Ja es minētu kādu ciparu, tad tie varētu būt kādi 20 tūkstoši latviešu Londonā tagad. Kur viņi visi ir?''
Taujāts par to, vai nākas sastapt tautiešus, kuri vēlas aizmirst par savu izcelsmi, asimilēties un "kļūt par angļiem", viņš atbild apstiprinoši. Tāpat ir latvieši, kuri atbrauc peļņā un viņu interešu loks ir šaurs – darbs, un varbūt šad tad tikšanās ar draugiem.
Lielbritānijā ir vairākas organizācijas, kas gādā par latviešu diasporu, un, kā stāsta Rītiņš, tās savā starpā komunicē un mēdz viena otrai izpalīdzēt, jo tieši tā iespējams sasniegt lielāku auditoriju – uzrunāt vairāk tautiešu.
"Londonā tik daudz kas notiek, izvēle ir milzīga, ja nebūtu "Balzāmbāra" viņi izklīstu citur," stāsta Rītiņš priecīgi atzīstot, ka entuziastu, kuri gatavi iesaistīties un palīdzēt ir daudz, un latviešu skaits, kuri apmeklē pasākumus arvien aug.
Organizācijas "Daugavas vanagi" īpašums "Bērzaine" Vācijas pilsētā Freiburgā ir vieta, ko mēdz dēvēt par ''mazo Latviju'', tajā gan izmitina ceļiniekus, gan rīko dažādus kultūras pasākumus Vācijā dzīvojošajiem latviešiem. Pērn latviešu centrā "Bērzaine" pabijuši teju 2000 viesu, portālam "Delfi" pastāstīja īpašuma pārvaldniece Inese Bērziņa.
Jau kopš 1952. gada "Bērzainē" tiek svinēta Līgo diena, kas ir viens no vispopulārākajiem pasākumiem un pērn pulcējis pat 150 latviešu. Tāpat latviešu centrā regulāri tiek atzīmēts 18. novembris, 4. maijs, Ziemassvētki, Mārtiņi, Meteņi un citi tradicionālie svētki.
Divas reizes mēnesī centrā tiek rīkotas nodarbības bērniem – skoliņā "Bērzainīte" pulcējas ķipari jau no pusotra gada vecuma. "[Skoliņa] sākas ar Miķeļiem, kad ražas svētkos kopā sanāk vecāki un bērni. Šogad 4. jūnijā būs pēdējā nodarbība, kas būs gan mācību gada noslēgums, gan bērnu aizsardzības diena."
Taujāta par to, vai cilvēki aktīvi piedalās pasākumos, Bērziņa norāda: ''Jo aktīvāka kopiena, jo vairāk sarīkojumu. Latviešu kopiena šeit Freiburgā tikai veidojas, un mēs, latviešu centrs, dodam palīdzību, dodam pienesumu. Kļūstam par draugiem pasākumu veidošanā."
Lielākoties "Bērzainē" latvieši sabrauc uz dažādiem svētkiem, taču ik pa laikam ierodas arī viesi, kuri meklē naktsmītnes, vai vienkārši vēlas paciemoties. "Es domāju, ka divas trešdaļas, latviešu, kurus es šeit, simts kilometru apkārtnē, zinu, ir bijuši pie mums latviešu centrā," viņa stāsta.
Bērziņa Freiburgā esošajā latviešu centrā strādā jau trīs gadus. Taujāta par to, kādēļ piekritusi uzaicinājumam strādāt "Bērzainē", viņa atbild, ka svarīgi "gan pašai būt latvietei, gan pašai vilkt tautastērpu, gan pašai dziedāt, gan piedalīties, gan mudināt citus, atcerēties, kas mēs esam, gan ikdienā, gan svētkos. Un savas tautas tradīcijas un kultūru neaizmirst".
Mēs palīdzam latviešiem iejusties Vācijā. Kādreiz pat jūtamies kā maza Latvijas vēstniecība šeit.
Tas, vai izdosies iedzīvoties Vācijā, esot atkarīgs no katra paša. Bērziņai nācies sastapt gan tādus latviešus, kuri aktīvi iesaistās diasporas dzīvē, gan tādus, kuri vēlas aizmirst par savu latvietību. Runājot par "Bērzaini", viņa gan saka: "Mēs palīdzam latviešiem iejusties Vācijā. Kādreiz pat jūtamies kā maza Latvijas vēstniecība šeit." Centrā mēdz iegriezties arī ārzemnieki, kuri, piemērām, pirms došanās ceļojumā uz Latviju, vēlas ko vairāk uzzināt par valsti un kultūru.
Vaicāta par to, vai gadās jauniebraucējiem sniegt arī sadzīviskus padomus, viņa atbild noliedzoši: "Vairāk tiem, kur atbrauc [uz centru], interesē šī nama vēsture, jo tam ir 121 gads. Viņiem interesē, kā latvieši šeit nokļuva, tā kā mēs šeit vairāk runājam par vēsturi, par latviešu tradīcijām [..]."
Bērziņa ir pārliecināta, ka latviešu centrs tautiešiem sniedz to "dzimtenes sajūtu", kas pietrūkst, esot prombūtnē, – tā ir iespēja parunāties, lasīt un dziedāt dzimtajā valodā.
Maiga Jentgena Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) pasākumus latviešiem sāka rīkot vēl pirms šajā valstī tika atvērta Latvijas vēstniecība. Sākotnēji sanākšanās tikusies vien saujiņa latviešu, bet nu sociālā tīkla "Facebook" grupā pievienojušies gandrīz trīssimt latviešu, kuri dzīvo AAE.
Bieži vien jauniebraucējiem šķiet, ka viņi ir teju vienīgie latvieši AAE, taču, kā stāsta Jentgena, valstī dzīvo vairāki simti tautiešu: "Vairāk ir Dubaijā, [..] bet arī Abū Dabī un Alainā dzīvo. Vēl mums grupā ["Faceook"] ir daži no Saūda Arābijas un Bahreinā, no apkārtējām valstīm."
Jentgena AAE dzīvo piecus gadus, bet pirmoreiz Lieldienas septiņu latviešu lielā pulkā nosvinēja pirms trim gadiem. Kopīgs paziņa Jentgenu ģimeni iepazīstinājis ar vēl kādu Dubaijā dzīvojošu pāri: "Īsi pirms Lieldienām šeit notika pārtikas izstāde, uz kuru mēs aizgājām un satikām to otru latviešu pāri, kuri savukārt bija pamanījuši, ka viena meitene atnākusi ar Nameja gredzenu. Un tad teicām: "Meitene, meitene, vai tik jūs nerunājat latviski?" Un meitene ļoti pārsteigta saka: "Jā!""
Pēc pirmajiem svētkiem visi nolēmuši "Facebook" izveidot grupu, lai būtu vienkāršāk vienam otru atrast, tagad grupai pievienojošies simtiem latviešu. Grupā tiek runāts ne tikai par pasākumiem, tur atrodama visdažādākā informācija un ikviens var vērsties ar savu jautājumu vai lūgumu pēc palīdzības. "Kad jaunie atbrauc, tad viņi nezina kaut kādas elementāras lietas – kur labākais frizieris, kur kaut ko var salabot, kur var izdarīt to un šo, nu, tādas sadzīviskas lietas. Tad, protams, visi viens otram palīdz," teic Jentgena.
"Protams, ka šajā vidē, kur visi runā angliski un citās valodās, tas, ka vari runāties latviešu valodā ir ļoti svarīgi. Kad tiekamies, mums nav nekādas rotaļas un spēles, – cilvēki vienkārši runājas," viņa stāsta, piebilstot, ka šo gadu laikā daudzi jau savā starpā sadraudzējušies.
Visapmeklētākais pasākums parasti ir 18. novembris, jo, piemēram, Ziemassvētkus un Līgo daudzi dodas svinēt uz dzimteni. Arī Lieldienu svinības pulcē kuplu latviešu skaitu. Pērn Latvijas Republikas neatkarības dienas svinībās AAE viesojies mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics, kurš vadījis dievkalpojumu. "Te ir pareizticīgo baznīca un te ir dažas katoļu baznīcas, bet luterāņu [..] es neesmu pagaidām atradusi," pauž Jentgena.
Pirmie cilvēki, kad mēs te sapulcējāmies, tad bijām septiņi, tad 12, tad 20, tie bija tādi draugu tusiņi, ja tā var teikt.
Atbildot uz jautājumu par to, kādēļ viņa rīko šos pasākumus, sieviete nosmej: "Nu, kādam taču tas ir jādara!" Jau dzīvojot Latvijā, viņa nodarbojusies ar pasākumu organizēšanu un sabiedriskajām attiecībām. "Šeit tas vienkārši tā notika. Pirmie cilvēki, kad mēs te sapulcējāmies, tad bijām septiņi, tad 12, tad 20, tie bija tādi draugu tusiņi, ja tā var teikt. Vienkārši sanācām kopā. Kad tas viss izauga un cilvēku tagad ir simtiem, ko tad man – mest plinti krūmos un teikt: "Ne, viss tagad es to vairs nedarīšu!" Nu, nē."
Lai arī AAE ir krasi atšķirīga valsts, kur, kā stāsta Jentgena, pirmais gads paiet pielāgojoties, ar laiku zemi var iemīlēt tā, ka nemaz negribas doties prom. Taču, ja "ir slikts noskaņojums, gribas parunāties, vai vienkārši iedzert kafiju, izsūdzēt bēdas, vai padalīties ar prieku", tad nereti tieši tautieši ir tie, kuri var izlīdzēt un radīt sajūtu, "ka neesi te viens pats".