No gandarījuma nepaēdīsi – aprūpētāju trūkst, algas mazas  (161)

Problēmu, kas saistītas ar aprūpētāja profesiju, ir daudz – liela daļa aprūpētāju ir gados vecāki, ir grūti piesaistīt darbiniekus, algas ir mazas, sabiedrības acīs šis darbs ir nenovērtēts, turklāt tas ir ne vien fiziski, bet arī emocionāli smags darbs. Tam piekrīt arī Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš: "Divas trešdaļas aprūpētāju ir pirmspensijas, pensijas vecumā, mēs zinām, ka kuru katru brīdi kāds no viņiem var neizturēt, atrast jaunus ir liels izaicinājums. Nāk iekšā lielveikali. Ja, sēžot pie kases, var nopelnīt vairāk... Tas nav korekti."

Tādēļ lūdzām Latvijas Samariešu apvienības pārstāvjiem, aprūpētājai Svetlanai Pikurei no Grobiņas sociālā dienesta un Aprūpes biroja vadītājai Ilonai Sjakstei no Dobeles novada pašvaldības pastāstīt par aprūpētāju atlasi, kāds ir aprūpētāju darbs un lielākie izaicinājumi, ar ko jāsaskaras.

Problēmas, kas saistītas ar aprūpes mājās pakalpojumu, izceļam labdarības projekta "Stiprini stipros" kontekstā – jau trešo gadu stāstām par ģimenēm, kurās dzīvo ilgstoši aprūpējams tuvinieks. Lai cik stipras būtu ģimenes, ar kurām iepazīstinām "Stiprini stipros" stāstos, arī viņu spēki reiz izsīkst, tādēļ šogad ikvienam ir iespēja ziedot aprūpētāja apmaksai un tādējādi kaut nedaudz atvieglot šo ģimeņu ikdienu. Reinim Runcim nepieciešamas trīs aprūpētāja maiņas, jo viņš diennaktī ir piecas reizes jāpagriež, kā arī jāveic vēdera izejas tīrīšana, bet Jekaterina ir pilnīgi paralizēta, kustīgi ir vien kreisās rokas pirksti, tādēļ aprūpētājs palīdz piecelties, nomazgāties, apģērbties, pagatavo ēdienu un uzkopj māju. Bez aprūpētājiem viņu ikdiena nav iedomājama.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā aprūpe mājās norādīta kā obligāti nodrošināms pakalpojums. Latvijā katra pašvaldība var izlemt – izsludināt iepirkumu un noslēgt līgumu ar kādu no nevalstiskajām organizācijām vai izveidot atsevišķu sociālā dienesta struktūrvienību, kā tas, piemēram, izdarīts Dobeles novadā. Aprūpes mājās pakalpojumu var sniegt arī individuālie komersanti. Latvijas Samariešu apvienība ir lielākais aprūpes mājās pakalpojuma sniedzējs Latvijā, kas noslēdzis līgumu ar 46 novadiem. Kā raidījumā norāda apvienības direktors Andris Bērziņš, ir labie pašvaldību piemēri, bet ir pašvaldības, kur organizēta aprūpe nav pieejama vispār.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir atalgojums. Tas, cik daudz stundā saņem aprūpētājs, ir atkarīgs no pašvaldības. Andris norāda, ka "ir pašvaldības, kur aprūpētājs ir nicināma kategorija, kur kalkulācija sākas ar minimālās darba stundas likmi un aprūpētājs nekādā gadījumā nedrīkst saņemt vairāk par 2,60 stundā, viņš ir tādā pamesla lomā".

Andris Bērziņš stāsta, ka Rīgā pat netiek izņemts sludinājums, kurā aicina pieteikties aprūpētājus, tik ļoti to trūkst. Darbinieku atlase notiek vienkārši – ja cilvēkam ir interese, tiek sarunāta apmēram stundu gara tikšanās ar konkrētā reģiona koordinatoru vai aprūpes dienesta vadītāju, kurš iepazīstina ar aprūpētāja pienākumiem. Ja pēc ievada sarunas cilvēks ir gatavs pamēģināt, viņam jāapmeklē 24 stundu ekspresapmācību kurss. Tālāk tiek meklēti cilvēki, ko aprūpēt, – tie, kas atrodas tuvu pašu aprūpētāju dzīvesvietai, rūpīgi arī plāno, lai attālums no viena klienta līdz otram nebūtu pārāk liels. Sākumā aprūpētājs apdara vienkāršākos darbus – atnes produktus, palīdz mājas solī –, ar laiku viņš nonāk pie smagākiem uzdevumiem, kas saistīti ar ķermeņa aprūpi – mazgāšanu, pamperu mainīšanu.

Ilze Vāciete atzīst, ka aprūpētāji laiku apmācībām velta visai negribīgi: "Jo mācību laikā nevar nopelnīt naudu! Tādēļ šos 24 stundu kursus esam sadalījuši vairākās daļās, turklāt katru gadu aprūpētājiem jāatsvaidzina zināšanas vēl astoņu stundu kursos." Uz pirmajām apmācību stundām Ilze lūdz ģērbties biksēs, jo teorija bez prakses nedarbojas: "Katram jāapguļas gultā un jāiejūtas klienta ādā, lai aprūpētājs sajūt, kā tas ir, kad tevi paceļ vai saņem nepareizi. Pēc tam aprūpētājs nedēļu strādā. Kad atkal tiekamies, ir jau daudz jautājumu. Aprūpētājam jāpasargā arī sevi, lai viņš nenonāk tādā līmenī, ka pats jāaprūpē. Viena nepareiza kustība – un muguras disks var iziet no vietas!"

Mācīties lielākoties nāk cilvēki gados, ir bijuši pat cilvēki, kas pārkāpuši 70 gadu slieksni, atklāj Ilze. "Ne jau aiz lielas gribēšanas cilvēks kļūst par aprūpētāju, dzīve viņu piespiedusi – varbūt jāaprūpē tuvinieks vai kaimiņš. Daudzi atnāk, kad vairs nav citu iespēju, un strādā ar domu – kaut nu ātrāk varētu aiziet prom, piemēram, strādāt veikalā, kur krāvējiem noteikti maksā vairāk un, piedodiet, ka tā saku, nav jāņemas pa citu sūdiem. Bet bez aprūpētājiem nevar iztikt, tas ir ļoti svarīgs darbs!"

Teju 16 gadus Dobeles novada Sociālajā dienestā strādā Ilona Sjakste, šobrīd viņa ir Aprūpes mājas biroja vadītāja un uzsver, ka jebkurš cilvēks kādreiz var kļūt aprūpējams. "Tā ir ļoti nenovērtēta profesija, attieksme no sabiedrības ir gandrīz pazemojoša, ir gadījies, ka paziņas aprūpētājām saka – es gan negribētu citam tīrīt māju un pakaļu. Jā, tieši tik rupji pasaka! Un kā noturēt cilvēkus, ja viņu darbu tā vērtē?"

Runājot par darbinieku apmācību, Ilona saka, ka viņai ir paveicies, jo Dobelē ir pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalts centrs, kur bezdarbnieki var apmeklēt 64 stundu kursus un iegūt aprūpētāja sertifikātu. Viņa pati arī vada šos kursus un, var teikt, sagatavo sev cilvēkus: "Man ir šo cilvēku kontakti, un, tiklīdz atbrīvojas kāda vieta, man ir, kam zvanīt!"

Kā lielāko problēmu aprūpes jomā Ilona izceļ sabiedrības neizpratni: "Cilvēkiem ir priekšstats, ka jāaprūpē māmulītes baltos lakatiņos, bet tā nav. Klienti ir dažādi, ir ļoti pozitīvi un dzīvespriecīgi, bet ir arī nīgri un pat dusmīgi cilvēki. Daudzi negrib, ka jaucas viņu kārtībā, bet šī kārtība bieži vien ir izcila nekārtība. Un, kad kāds ierauga, ka šim cilvēkam ir speķains krekliņš vai nekārtīga māja, tad viņš saka – ko tad tas aprūpētājs te vispār dara? Bet mēs varam iejaukties tikai tik daudz, cik viņš ļauj. Arī 80 gados cilvēks ir rīcībspējīgs un viņam mājās ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir. Mēģinām pārliecināt, ka jāiet vannā un jāmazgā drēbes, bet reizēm tas nākas ļoti grūti."

Lai noturētu darbiniekus, būtu jāmaksā lielākas algas un nepieciešama veselības apdrošināšana, uzskata Ilona. "Jebkurš darbs ir cienīgs, bet tiem, kas strādā tik fiziski un psiholoģiski grūtu darbu, būtu jāmaksā vairāk. Ja kasierim uzburkšķ neapmierināts klients, viņš aizies un tu viņu, iespējams, nekad vairs nesatiksi, bet aprūpētājam gadiem būs jāsatiek šis nīgrais cilvēks."

Savā pieredzes stāstā dalās arī Grobiņas sociālā dienesta "Aprūpe mājās" darbiniece Svetlana Pikure. Par aprūpētāju viņa sākusi strādāt pirms gada – laikā, kad Grobiņas novadā pakalpojums tikko izveidots, taču arī pirms tam aprūpējusi kādu senioru. Savulaik Svetlana iesākusi arī sociālā darba studijas, taču tās nav pabeigusi. Neskatoties uz to, viņai izveidojušās iemaņas darbā ar senioriem un bijusi dabiska vēlme viņiem palīdzēt – tieši tāpēc Svetlanai arī piedāvāts darbs. "Protams, visi teica, ka tas ir smags darbs. Jā, tā ir, bet ir patīkami palīdzēt tiem cilvēkam, kas paši nevar par sevi parūpēties, ir saslimuši vai atkopjas pēc operācijas. Dienas beigās ir gandarījums, ka mēs tomēr varam palīdzēt, neskatoties arī uz to, kas šobrīd notiek pasaulē," stāsta aprūpētāja.

Svetlanas un viņas kolēģes (otras aprūpētājas) darba nedēļu jau laikus izplāno sociālā darbiniece. Katrai aprūpētājai ir savi klienti, pie kuriem viņas aizved šoferis, un pie katra klienta tiek pavadīta stunda līdz divām atkarībā no tā, kas senioram konkrētajā dienā nepieciešams. Piemēram, ja klients jāved pie ārsta, viena vizīte var aizņemt arī trīs stundas, līdz ar to aprūpēto klientu skaits pa dienām var variēt. "Pārsvarā nepieciešams aizbraukt uz veikalu, aptieku vai pastu, sakārtot māju, ienest malku. Citreiz vienkārši parunāties, jo viņi ir palikuši vieni, – vismaz stundu parunājam, tad var sākt kaut ko apdarīt pa māju. Es arī vienmēr, atnākot pie klienta, pavaicāju, kā viņš jūtas, kā ar veselību. Tad zinām, ka viss ir labi," savus ikdienā veicamos pienākumus iezīmē Svetlana.

Taujāta, vai darbs neparedz arī fiziski grūti izpildāmus uzdevumus, kas nav viņas spēkos, aprūpētāja teic – ja tādi darbi ir, palīdzība tiek lūgta šoferim. "Viņš mums palīdz, piemēram, ja kāds klients ir ratiņkrēslā un jāved pie daktera, jāsanes malka vai jānes smagi iepirkumu maisi. Vai arī mēs esam komanda – abas aprūpētājas un šoferis kopā izdarām darbiņu."

Ir skaidrs, ka aprūpētāja darbā fiziskais slogs ne vienmēr ir tas smagākais, bet gan emocijas, ko šis darbs paredz. Arī Svetlana to apstiprina, sakot, ka emocionāli visgrūtāk ir pieņemt atskārsmi – ir klienti, kuriem aprūpētājas nevar palīdzēt pilnībā. "Katrs klients ir atšķirīgs, viņi var būt arī dažādā noskaņojumā – mēs atnākam ar atvērtu sirdi, bet viņiem tajā dienā ir slikts garastāvoklis. Emocionāli visgrūtākais ir tas, ka tu nevari tam cilvēkam palīdzēt līdz galam, it īpaši tiem, kam ir demence, jo viņi nezina pat to, kāda diena ir. Viņi nesaprot mūs."

Grūtākos brīžos atjaunot spēkus un atbrīvoties no smaguma viņai palīdz sarunas ar kolēģiem vai vadītāju par to, ko un kā turpmāk darīt labāk. "Kad izrunājas, tad arī paliek labāk, jo mājās mēs nevaram stāstīt, kas notiek darbā," teic Svetlana un piebilst, ka mājās par to nerunā, jo vienkārši negribas. "Tas brīžam tiešām ir ļoti emocionāli smagi. Taču ģimenē saprot, kur un ar ko es strādāju, tāpēc saprot arī manas dažādās emocijas."

Tiesa, no gandarījuma vien cilvēks diemžēl vai par laimi paēdis nebūs. Aprūpētāja atklāj, ka par savu darbu saņem nedaudz vairāk par minimālo algu. Taujāta, vai ar šādu samaksu ir apmierināta, Svetlana noteic: "Protams, aprūpētāja darba atalgojumam ir jābūt lielākam, bet kā ir, tā ir. Mēs tur neko nevaram izdarīt."

Un, lai arī, iespējams, varētu šķist, ka Svetlana vēlētos mudināt valstsvīrus apdomāt aprūpētāja atalgojuma palielināšanu, viņa tomēr aicina visus apkārtējos būt saprotošākiem, jo "mēs varam cilvēkam palīdzēt tik daudz, cik viņš atļauj mums palīdzēt. Iespējams, kāds kaimiņš, draugs vai ģimenes loceklis uzskata, ka vajadzētu darīt vairāk, bet pats klients to nevēlas, un mēs nevaram viņam to uzspiest".