Nodevējs. Čekas aģenta Fomina dubultā dzīve un nāve

“Lai izvairītos no mūža ieslodzījuma un visām konfrontācijām, es izlēmu beigt savu dzīvi. Nacionālie partizāni ir bijuši slepkavas, kuri iznīcināja daudzus cilvēkus,” vēstulē priekšniecībai rakstīja Leonīds Fomins. Drīz pēc tam viņš pakārās. Kas bija šis cilvēks, kurš vainojams vismaz 18 cilvēku arestēšanā un deportēšanā uz Sibīriju, kā arī divu cilvēku nogalināšanā? Vairāku rakstu sērijā portāls “Delfi” šķetinās Fomina dzīvesstāstu, kurš ir bijis gan karavīrs vācu armijas diversantu vienībā, gan partizāns, čekas aģents un, visbeidzot, parasts šoferis. Fomins bija viens no pēdējiem čekas varmākām, un jau neatkarīgās Latvijas prokuratūra viņu mēģināja saukt pie atbildības par genocīdu pret latviešu tautu, bet no valsts soda viņš izbēga.

Leonīds Fomins ir dzimis 1925. gada 6. jūnijā Ventspilī. Pēc tautības latvietis, pabeidzis pamatskolu un divas klases arodskolā. No 1941. līdz 1945. gadam strādājis Ventspils elektrostacijā. 2. pasaules kara nogalē tā sauktajā Kurzemes katlā pievienojies vācu armijai, bet pēc tam nonācis mežā pie nacionālajiem partizāniem. “Vidēja auguma, vidējas miesasbūves, īsu kaklu, melniem matiem, zilām acīm, apaļu seju un mazu muti. Īpašu pazīmju nav,” tā 1946. gada 16. oktobrī aizpildītā aizturēšanas protokolā Fominu raksturoja Valsts drošības ministrijas (Valsts drošības komitejas jeb VDK priekšteča) izmeklētāji.

Kā liecina Fomina krimināllieta, kas glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā, 1946. gada 13. oktobrī Rīgā, Matīsa ielā 67, Valsts drošības ministrija (VDM) viņu kopā ar diviem nacionālajiem partizāniem aizturēja. Aizturēšanai sekoja vairākas pratināšanas, kurās Fomins ļoti vaļsirdīgi stāstīja gan par savām partizānu gaitām, gan visiem pazīstamajiem mežabrāļiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, kuri nacionālajiem partizāniem palīdzēja