Tomēr savas atkarības atzīšana ir palīdzējusi daudziem šīs likstas skartajiem tikt laukā no murga, par kuru domāts, ka tas nekad nebeigsies. Portāls "Delfi" piedāvā divus stāstus, kuros ar piedzīvoto dalās 12 gadus no azartspēlēm atkarīgā Inese un astoņus gadus no tām atkarīgais Varis.
Atkarība viena pie otras. Ineses Stāsts
"Cik vien sevi atceros, man vienmēr visur gribējās piedalīties. Būt uzmanības centrā, draudzēties ar vecākiem skolas biedriem. Agri sāku pīpēt kompānijā, iemalkot stipros dzērienus. Iestādēm, kur satikāmies, visur bija spēļu automāti un tie mani interesēja. Vēlāk jau sāku studēt Rīgā. Man tas nozīmēja tuvāk lielajām automātzālēm," atkarības sākumu atceras Inese.
"Biju ļoti saviļņota un domāju - tā tik būs dzīve, uzspēlēšu, vinnēšu naudu, pēc tam vakarā uz klubiņiem. Pamazām manī radās viena atkarība pēc otras. Sākumā bija alkohols, pēc tam dažādas ripas, tālāk jau kokaīns. Vajadzēja taču spēku, lai izturētu garās stundas spēlējot. Sākumā no spēles procesa un visas tās dzīves es guvu baudu. Spēļu zālēs pavadīju no piecām līdz pat 20 stundām," stāsta Inese.
"Mani vecāki tolaik ik pa laikam dzīvoja ārzemēs - apmēram trīs līdz sešus mēnešus gadā. Man bija brīva pieeja viņu bankas kontiem, jo bija jāveic visādi maksājumi, nodokļi valstij, darbiniekiem algas. Man sākās īstais melošanas laiks. Vairākas reizes pirku velosipēdus, veļasmašīnas, "regulāri" mani kāds apzaga sabiedriskajā transportā. Tad man sākās sirdsapziņas pārmetumi, vairs naktīs nevarēju gulēt, dienā izpīpēju 40 cigaretes. Sapratu, kā tālāk tā dzīvot vairs nevar, gaidīju, kad vecāki mani pieķers un viss tas murgs beigsies," atmiņās dalās Inese.
"Visu ielikto naudu zaudēju, tad skrēju uz banku izņemt naudu, lai atvinnētos, bet maks visu laiku palika tukšs. Tā turpinājās vēl pāris mokošus gadus, līdz tiku atklāta - viss beidzās, par to biju sapņojusi 12 mokošus gadus. Visu šo laiku biju dzīvojusi izdomātā pasaulē, nezināju vairs, kas ir meli, kas patiesība, vairs neatcerējos, ko kuram biju stāstījusi. Bankās biju saņēmusies kredītus," atzīst Inese.
"Tad es nokritu ceļos un visu līdz sīkumam izstāstīju vecākiem. No manis nokrita smags akmens, es beidzot ieelpoju svaigu gaisu, ieraudzīju, ka laukā spīd saule un ir zaļa zāle. Tā sākās mana ārstēšanās anonīmo spēlmaņu sanāksmēs, pie psihologiem, psihoterapeitiem, biju arī Minesotas programmā. Šķiet, man sanāca, es nespēlēju jau trīs gadus un trīs mēnešus. Esmu par to ļoti priecīga, otru iespēju man vecāki vairs nedotu, es zaudētu ģimeni. 12 gadus, kamēr spēlēju, mana dzīve bija apstājusies, mani nekas neinteresēja, biju iestrēgusi pusaudzes vecumā. Tagad mēģinu atgūt nokavēto, esmu apprecējusies, nesen man piedzima dēliņš. Arī naudai ir parādījusies vērtība, es redzu, cik veikalā maksā maize," rezumē Inese.
Sabeigta veselība un "puspasaulei" parādā. Vara stāsts
"Beidzot, vairāk nekā pēc astoņiem gadiem esmu atdevis parādus. Parāda gūzma pa gadiem, kamēr spēlēju bija sakrājusies vienkārši nežēlīga. Starp citu, tas tiešām bija kā kuriozs - kad beidzu spēlēt, man pēkšņi sāka parādīties nauda. Sapratu - kamēr spēlēju, naudas vērtība kā tāda vispār neeksistēja - bija tikai krāsainie fantķiki, ar kuriem darbināt spēļu automātu vai ruleti. Tajā laikā, kad es spēlēju, es arī dzēru. Biju iedzīvojies pamatīgās veselības problēmās. Nespēju vispār uz dzīvi normāli reaģēt, staigāju pie visādiem ārstiem, piecus gadus "sēdēju uz trankvilizatoriem"," stāsta Varis.
"Bet, kā tas viss sākās. Jāatzīst, ka man bija visai veiksmīga dzīve. No mazpilsētas nākošam cilvēkam, kurš nespēj augstskolu pabeigt. Karjeras papīru trūkums netraucēja. Vienā brīdī parādījās mazliet vairāk naudas, nekā spēju apsaimniekot. Bija kompānija, ar kuru staigājām, izklaidējoties pa spēļu zālēm. Spēlēšana sevī ievilka pavisam nemanot," viņš atzīst.
"Sākumā, kad redzēju "lielos" spēlmaņus, skatījos ar neizpratni. Nu, kā gan var vienā paņēmienā nospēlēt daudzus simtus kādā stulbā aparātā, tad ar taksi braukt uz Jūrmalu pēc naudas, tad atpakaļ, lai atspēlētos. Redzēju, kā pensionāre pensijas dienā nospēlē visu, kas viņai ir, arī ģimenes galvas, kas turpat nespēkā saļimst uz spēļu zāles sliekšņa, jo tālāk vairs nav kur iet. Manī bija tikai viena domā - kā tā var? Tā soli pa solim, pavisam nemanot es arī biju pārkāpis bīstamo robežu," atzīst Varis.
"Manī parādījās milzīga pāri nodarījuma sajūta. Šķita, ka pasaule ir netaisna. Nekādi nevarēju saprast to, kā cilvēki ar mazākiem ieņēmumiem var veidot ģimeni, pirkt dzīvokļus, braukt ārzemju ceļojumos, atbilde man bija viena - viņi zog. Es esmu godīgs, es nezogu, tāpēc ar nevaru. Es nekādi nespēju ieraudzīt to daļu, ko nospēlēju automātos un arī to parādu daļu, kuru man vēl turpmākos desmit gadus būs jāatdod," atklāts ir Varis.
"Godīgums - tā ir vēl viena lieta. Kad esi atkarībā, vienkārši neredzi un negribi atzīt daudzas lietas. Biju izmelojies tik tālu, ka patiesību visā tajā bija neiespējami ieraudzīt. Kādus tikai stāstus par sevi es neuzturēju, lai man aizdotu naudu. Kaut vai, piemēram, pirku krāsainos metālus Igaunijā un pārdevu Lietuvā, kaut arī patiesībā nekā tāda nebija," piedzīvoto atceras Varis.
"Atceros, ka man bija ļoti grūti izdarīt pašu minimālo - uztaisīt sarakstu, kam es esmu parādā. Ar dievu nedēļu ilgām un mokošām pārdomām un psihologa grūdienu tas tomēr izdevās. Tad man bija milzīgs pārsteigums, jo parādā biju vairāk nekā 40 cilvēkiem, vairākām finanšu institūcijām. Interesanti, ka lielākās problēmas sagādāja nevis lielās summas, bet grūti bija atzīt, ka esmu kādam parādā piecus vai desmit latus. Tas ir tīri tāds cilvēcisks faktors," nesaudzīgs pret sevi ir Varis.
Viņš neslēpj, ka pirmais impulss, lai meklētu palīdzību, bijis kāds raksts par atkarībām žurnālā. Pēc tam izieta Minesotas programma un vēlāk viņš nonācis Anonīmo spēlmaņu kustībā. "Tagad dzīve ir izmainījusies, arī veselība ir uzlabojusies. Sākumā anonīmajā atbalsta grupā man bija grūti klausīties, ko citi stāsta, jo manī bija milzīga pāri nodarījuma sajūta. Katram gan tas ir individuāli. Atzīšanās sev līdzīgo priekšā ir arī atzīšanās, ka viens ar šo problēmu neesmu spējīgs tikt galā. Tas bija pirmais solis, ko bija tik grūti spert, bet reizi to spēris, es sāku dzīvot skaidru un lielākoties laimīgu dzīvi," viņš rezumē.
Kā portālu "Delfi" informēja Anonīmo spēlmaņu kustības pārstāvji, lai cilvēki cīnītos ar šo spēļu atkarību, Latvijā ir izveidotas īpašas grupas, kurās satiekas cilvēki ar vienu problēmu un mērķi atveseļoties no hroniskas slimības - azartspēļu atkarības ar 12 soļu programmas palīdzību.
Šogad šī kustība svin savu 14 gadu pastāvēšanu Latvijā.