Normas, kas noteica sodu par dabasgāzes lietošanas pārkāpumiem, neatbilst Satversmei
Foto: Shutterstock

Satversmes tiesa (ST) par Satversmei neatbilstošām atzinusi normas, kas noteica maksājumu, ko enerģijas lietotājs veic dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, portāls "Delfi" uzzināja ST.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tiesā tika apstrīdētas divas Ministru kabineta (MK) noteikumu "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi" normas, no kurām viena bija spēkā līdz šā gada 12. augustam, bet otra līdz 2020. gada 24. janvārim.

ST skaidroja, ka lietā ir apvienotas 13 lietas, kas ierosinātas pēc tiesu pieteikumiem. To izskatīšanā ir civillietas, kurās sadales sistēmas operators akciju sabiedrība "Gaso", pamatojoties uz apstrīdētajām normām, cēlis pret enerģijas lietotāju prasību par parāda piedziņu. Strīds saistīts ar to, ka enerģijas lietotājs patvaļīgi ierīkojis pieslēgumu pirms komercuzskaites mēraparāta vai dabasgāzi lieto bez komercuzskaites mēraparāta, vai komercuzskaites mēraparāts vai plomba ir bojāta un kādas minētās darbības dēļ ir samazināts dabasgāzes patēriņa rādījuma lielums vai radīta iespēja dabasgāzi lietot bez maksas.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi atbilstoši sadales sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām, neatbilst Satversmes 64. pantam un Enerģētikas likuma 107. panta septītajai daļai.

Ministru kabinets esot pārkāpis likumdevēja noteikto pilnvarojumu, jo minēto patēriņa normu noteikšanas kārtību pārdeleģēts noteikt sadales sistēmas operatoram.

Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes un maksājuma dubultais apmērs neesot samērīgs.

ST norādīja, ka apstrīdētās normas noteica, kā veicams pārrēķins par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, tādēļ tās ir savstarpēji cieši saistītas un vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums.

ST secināja, ka apstrīdētajās normās paredzētā maksājuma veikšanai izlietojamo personas naudas līdzekļu aizsardzība ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto tiesību uz īpašumu tvērumā.

Lietas piekritība ST

Pienākums veikt apstrīdētajās normās paredzēto maksājumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, un tādējādi apstrīdētās normas ietver tiesību uz īpašumu ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē.

ST secināja, ka Enerģētikas likuma 107. panta septītā daļa noteikumos norādīta kā apstrīdēto normu izdošanas pamats.

Noteikumi ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti.

ST bija jāvērtē arī tas, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis un jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas.

Apstrīdētās normas mērķis

Tiesa skaidroja, ka likumdevējs Enerģētikas likuma 107. panta septītajā daļā ir pilnvarojis Ministru kabinetu detalizēt šajā likumā ietvertā dabasgāzes apgādes speciālā tiesiskā regulējuma atsevišķus jautājumus.

ST konstatēja, ka ar 2016. gada 11. februāra grozījumiem Enerģētikas likumā, no tā izslēgta 42.3 panta pirmā daļa, kurā bija tieši norādīts uz pilnvarojumu Ministru kabinetam detalizēt tiesiskās sekas dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā.

Līdz ar to Enerģētikas likumā vairs nav ietverta tāda pilnvarojoša norma, kurā būtu tieši norādīts uz Ministru kabineta pilnvarojumu regulēt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma tiesiskās sekas.

Attiecīgi tiesa secināja, ka likums šobrīd paredz abstraktu pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas kārtību, kārtību, kādā veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem, sadales sistēmas operatora un lietotāja tiesības un pienākumus dabasgāzes piegādē un lietošanā un citus pilnvarojošajās normās ietvertos jautājumus.

Līdz ar to ST izskatāmajā lietā bija jāpārbauda, vai Ministru kabinets bija tiesīgs regulēt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma tiesiskās sekas, pamatojoties uz šo abstrakto pilnvarojumu.

Vai MK ievērojis pilnvarojuma robežas

ST spriedumā norādīja, ka starp dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību dalībniekiem pastāv civiltiesiskas attiecības.

Vispārīgais civiltiesību regulējums paredz, ka aizskartajai personai, prasot tai nodarītu zaudējumu atlīdzību, ir pienākums pierādīt pārkāpēja prettiesisku darbību vai bezdarbību, zaudējumu apmēru, kā arī cēloņsakarību starp abiem minētajiem.

Taču dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā sadales sistēmas operators ar apstrīdētajām normām ir atbrīvots no pienākuma pierādīt zaudējumu apmēru, jo tas tiek prezumēts pēc konkrētiem kritērijiem.

Tāpat sadales sistēmas operators atbrīvots no pienākuma pierādīt, ka tieši enerģijas lietotājs vainojams prettiesiskajā darbībā, nevis, piemēram, trešā persona. Tādējādi apstrīdētajās normās ir ietverts tāds speciāls tiesiskais regulējums, kas atšķiras no vispārīgā civiltiesību regulējuma.

ST secināja, ka Ministru kabinets, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu, var noregulēt jautājumu par sadales sistēmas operatoram nodarīto zaudējumu atlīdzību atšķirīgi no vispārējās kārtības. Līdz ar to Satversmes tiesai bija jāpārbauda, vai Ministru kabinets speciālo tiesisko regulējumu noteicis, ievērojot pilnvarojuma robežas.

Ar 2016. gada 11. februāra grozījumiem Enerģētikas likumā, no kuriem izrietēja Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizācija un konkurences attīstība, tika ievērojami pārveidota šā tirgus struktūra.

Būtiski mainījās arī tā tiesiskais regulējums, tostarp pilnvarojošās normas, ar kurām Ministru kabinetam tika uzdots izdot jaunus noteikumus, kas reglamentē dabasgāzes tirdzniecību un lietošanu. Ar šiem grozījumiem citstarp tika izslēgta Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmā daļa, kurā likumdevējs bija ne tikai izlēmis dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma tiesiskās sekas, bet arī skaidri pilnvarojis Ministru kabinetu tās konkretizēt.

Šādos apstākļos Ministru kabinets nevarēja paļauties, ka tam noteiktā pilnvarojuma apjoms paliks nemainīgs. Likumdevējam, izstrādājot grozījumus Enerģētikas likumā, bija jāizlemj, vai arī liberalizētā dabasgāzes tirgus apstākļos valstij nepieciešams iejaukties šajā tirgū un noregulēt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma tiesiskās sekas.

Tāpat likumdevējam bija jānosaka skaidrs pilnvarojums Ministru kabinetam detalizēt tiesiskās sekas dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā. Nav pieļaujama tāda situācija, ka atkāpšanās vispārīgā civiltiesību regulējuma (Civillikuma) tiek īstenota ar Ministru kabineta noteikumiem, nevis likumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas rada jaunas tiesiskās attiecības, kuras neizriet no Enerģētikas likuma. Proti, ar apstrīdētajām normām Ministru kabineta noteikumos attiecībā uz prettiesiskiem tiesību aizskārumiem noteiktas tādas atkāpes no vispārīgā civiltiesību regulējuma, par kurām likumdevējs Enerģētikas likumā nav nedz izlēmis, nedz arī ietvēris atbilstošu pilnvarojumu Ministru kabinetam tās detalizēt.

Tādējādi Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, ir pārkāpis tam Enerģētikas likuma 107. panta septītajā daļā noteiktā pilnvarojuma robežas un rīkojies "ultra vires".

Kādēļ normas tomēr neregulē

ST skaidroja, ka lietas dalībnieki un vairākas pieaicinātās personas norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 64. pantam vērtējama, pārbaudot, vai tās nosaka kārtību, kādā veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem.

Tiesa norādīja, ka jēdziens "kārtība" liecina par Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, pilnvarojumu noteikt procedūru.

Taču apstrīdētās normas, kurās Ministru kabinets tomēr noteicis atkāpes no vispārīgā civiltiesību regulējuma, nevis regulē kārtību atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam, bet gan rada jaunas tiesiskās attiecības, kuras neizriet no Enerģētikas likuma.

Tāpat ST secināja, ka apstrīdētās normas neregulē norēķinus par saņemtajiem pakalpojumiem. Ar pakalpojumu saprotams tiesisks darījums, tas ir, atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai.

Taču dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas lietotājs pieļauj neatļautu darbību, kuras rezultātā sadales sistēmas operatoram tiek nodarīti zaudējumi. Tādējādi lietotāja pienākums veikt apstrīdētajās normās paredzēto maksājumu rodas uz cita saistību rašanās pamata – neatļautas darbības dēļ.

Tātad enerģijas lietotājs nevis norēķinās par saņemto pakalpojumu, bet gan atlīdzina sadales sistēmas operatoram ar neatļauto darbību nodarītos zaudējumus.

Prasījuma robežu paplašināšana

ST arī secināja, ka arī pēc grozījumiem Noteikumu Nr. 78 88., 89. un 89.1 punkts turpināja regulēt tiesiskās sekas gadījumos, kad enerģijas lietotājs pieļāvis dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu.

Tādēļ to atbilstība Satversmei ir cieši saistīta ar prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām, jo visas minētās tiesību normas regulē dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma tiesiskās sekas.

Līdz ar to šo normu atzīšana par neatbilstošām Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 107. panta septītajai daļai ir iespējama tā paša prasījuma ietvaros. Tādējādi no ST procesa ekonomijas viedokļa ir lietderīgi paplašināt prasījuma robežas izskatāmajā lietā.

Kad normas zaudēs spēku

ST noteica, ka apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža.

ST norādīja, ka pēc šā sprieduma saglabājas enerģijas lietotāja pienākums atlīdzināt sadales sistēmas operatoram nodarītos zaudējumus.

No taisnīguma principa un tā konkretizācijas elementa – ekonomiskās ekvivalences – izriet, ka nav pieļaujama civiltiesisko attiecību dalībnieku iedzīvošanās uz cita šo tiesisko attiecību dalībnieku rēķina, tostarp nav pieļaujama arī enerģijas lietotāja iedzīvošanās uz sadales sistēmas operatora rēķina.

Nosakot enerģijas lietotāja pienākumu atlīdzināt sadales sistēmas operatoram zaudējumus, kas radušies dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ, piemērojams Satversmes 105. pants, taisnīguma princips, ekonomiskās ekvivalences princips un Civillikuma vispārīgais civiltiesību regulējums.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Enerģētika Ministru kabinets Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form