Kā trešdien vēsta Latvijas Radio, gan iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V), gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis (V) noraida pārmetumus par to, ka Latvija nav savlaicīgi izdarījusi Eiropas kriminālajā ierakstu sistēmā ierakstu par Zaļkalna vardarbīgajām nosliecēm.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju, Lielbritānija informāciju par Arni Zaļkalnu, kas Apvienotajā Karalistē ieradies 2009.gadā, pirmo reizi pieprasījusi pērnā gada septembrī. Tobrīd Zaļkalns jau tika meklēts saistībā ar Alises Grosas pazušanu. Sākotnēji britiem atbildēts, ka ziņu par Zaļkalna sodāmību nav, bet jau pēc pāris dienām, balstoties uz savā rīcībā esošajām ziņām, Valsts policija informējusi Lielbritānijas policiju, ka Zaļkalns Latvijā izcietis septiņus gadus ilgu cietumsodu par savas sievas noslepkavošanu, informē Latvijas Radio.
Kozlovskis medijam uzsver, ka policija ir atvērta sadarbībai. Tomēr viņš atzīst arī nepilnības: "Bet jā, pie mums ir vairākas sistēmas, Informācijas centra sistēmā persona, kas ir izcietusi sodu, saskaņā ar Krimināllikumu, paejot noteiktam laika periodam, šī sodāmība tiek dzēsta. Savukārt Valsts policijai ir cita informatīvā sistēma un es teiktu tā, ka būtu jāapzinās arī tie savstarpējās sadarbības mehānismi, caur kuriem apmainās ar informāciju."
"Ja viņš brauca ārā, viņš uz to brīdi bija brīvs cilvēks. Ir jau arī sistēma par sodāmību dzēšanu un neviens cilvēks nevar būt visu mūžu noziedznieks, ja viņam nav mūža ieslodzījums," skaidro Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts Kārlis Seržants (ZZS).
Savukārt krimināltiesību eksperte no sabiedriskās politikas centra "Providus" Ilona Kronberga Lavijas Radio skaidro, ka konkrētā situācija uzskatāmi ilustrē atšķirības starp Latvijā un Lielbritānijā izveidotajām noziedznieku uzraudzības sistēmām:
"Amatpersonas un atbildīgās iestādes rīkojas pēc tiem normatīvajiem aktiem, kas Latvijā ir spēkā. Un, ja piemēram, kāda persona, kas ir bijusi notiesāta ar brīvības atņemšanu, ir izcietusi sodu adekvāti tiesas spriedumam, šinī gadījumā mūsu likumdošana neparedz nekādā veidā sekot šī cilvēka gaitām, ja vien šī persona neatrodas pirmstermiņa atbrīvošanas periodā, kad šo uzraudzību veic Probācijas dienests."
Savukārt Lielbritānijā, atšķirībā no Latvijas, ir izveidota noziedznieku preventīvās uzraudzības sistēma. Latvijā vēl tikai top Preventīvo piespiedu līdzekļu likums, kas, pēc Kronbergas teiktā, ļaus efektīvāk uzraudzīt notiesātos un piespriesto sodu izcietušos cilvēkus.
"Ir jāizveido tādi mehānismi, kas dotu iespēju reaģēt nevis uz notikumu, kas ir jau noticis noziedzīgs nodarījums, bet uz to, ka cilvēks pauž noteiktu uzvedības modeli, kas satur riskus, kuru rezultātā ir redzams, ka tas ir tikai laika jautājums, kad šis cilvēks izdarīs noziedzīgu nodarījumu," norāda eksperte. Šādā gadījumā par atbrīvošanu no ieslodzījuma informēs speciāli izveidotu komisiju pēc šīs personas dzīvesvietas un cilvēku varēs "pieskatīt" tik ilgi, kamēr pastāvēs šie uzvedības riski.
Preventīvas sistēmas ieviešanu paredz jau 2009. gadā pieņemtā Kriminālsodu politikas koncepcija. Tomēr, kā atzīst Tieslietu ministrijas pārstāve Laura Majevska, Preventīvo piespiedu līdzekļu likuma projektu valdībā plānots iesniegt vien nākamgad.
Latvijas Radio atgādina, ka arī Latvijā bijuši gadījumi, kad tiesāti un sodu izcietuši noziedznieki paveic jaunus smagus noziegumus. Piemēram, 2007. gadā iepriekš tiesātais Gundars Paipala Inčukalnā nolaupīja, izvaroja un nogalināja 13 gadus veco Justīni Legzdiņu. Arī viņu, līdzīgi kā Rietumlondonā pazudušo Alisi Grosu, meklēja vairākas nedēļas. Paipalam par Justīnes nogalināšanu tika piespriests mūža ieslodzījums.
"Es nevaru pateikt, vai būtu iespējams novērst tieši konkrēto vājprātīgā vardarbīgo noziedzīgo nodarījumu, bet pastāvētu mehānismi, kas dotu iespēju dažādām institūcijām jebkurā punktā, kur šis cilvēks nonāktu – vai tā ir policija, probācija vai pašvaldība – konstatēt šādu riskantu personu, un iedarbināt šo mehānismu, tas ir viennozīmīgi," atzīst Kronberga.
