Jau septembra beigās aizsākas skandāls ar Jelgavas cukurfabrikas notekūdeņu nodarīto postu Lielupei. Noslāpstot mirst vēži un zivis, sākumā uzņēmums savu vainu noliedz, vēlāk tiek apturēta ražošana.
Pēc divu gadu darbošanās parādu dēļ no Rīgas uz Stokholmu beidz kursēt prāmis “Baltic Kristina”.
Pēdējā instancē par vainīgiem atzīst bēdīgi slavenajā “trīs miljonu” lietā apsūdzētos – bijušo “Latvenergo” vadību. Tiesa, cietumā nevienam no viņiem nebūs jāsēž, un sabiedrībai paliek rūgta pēcgarša, jo tiesībsargiem tā arī neizdevās piekļūt afēras īstajiem plānotājiem.
Oktobrī nolemj apvienoties Latvijas liberālisma celmlauži “Latvijas ceļš” un atsevišķos jautājumos galēji konservatīvā Latvijas Pirmā partija, tādējādi kārtējo reizi parādot, ka pārejas sabiedrībā politiskās elites veidošanās posmā iespējami visādi klasiskām politiskajām teorijām neatbilstoši pigori. Lai gan, piemēram, ārvalstu investīciju piesaistē var vilkt paralēles starp LC rosību deviņdesmito gadu vidū un pašreizējo satiksmes ministra darbību.
1.oktobrī Doma laukumā arodbiedrības rīko mītiņu “Mēs pret nabadzību”, pieprasot minimālo algu pielīdzināt vismaz iztikas minimuma līmenim. Lai gan plaši izreklamēts, tas nesavāc cerēto protestētāju skaitu.