Par prioritātēm biroja darbībā Brūvers apstiprināšanas gadījumā izvirzīšot iedzīvotāju sūdzību pieņemšanu un cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, koncentrēšoties uz mazaizsargātajām sabiedrības grupām - invalīdiem, bērniem, ieslodzītajiem utt., kā arī izvērsīšot ciešāku sadarbību ar pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām. Brūvers atzina, ka viņam nav veicies ar atbalsta nodrošināšanu no ārvalstu institūcijām, kā arī ar sakaru nodibināšanu ar pārējām Baltijas valstīm.
Brūvers par tolaik plaukstošā un starptautiskā līmenī par piemēru piesauktā VCB direktoru tika ievēlēts 1997.gadā. Neilgi pēc tam birojā sākās krīze, ko izraisīja darbinieku un vadības konflikts.
Postošos procesus VCB asi kritizēja ANO eksperti, norādot, ka Brūvera darbība neveicina VCB attīstību, bet gan lēnu tā sabrukšanu, jo Brūveram esot stipri virspusēja izpratne par cilvēktiesībām un starptautisko sadarbību. No darba birojā aizgāja vai tika atbrīvoti daudzi spējīgi darbinieki, un 1998.gadā Brūvers, pārkāpjot tiesības uz privātās korespondences neaizskaramību, izplatīja valdību veidojošo frakciju sadarbības padomes pārstāvjiem VCB bijušo darbinieku elektroniskā pasta privāto saraksti, lai pamatotu viņu atbrīvošanu no amata. Brūvers (1947) septiņdesmito gadu sākumā aktīvi iesaistījies cilvēktiesību aizstāvības kustībā, sadarbojoties ar VFR organizāciju "Gaismas akcija", un tā dēļ kopā ar brāli tika notiesāts uz pusgadu par nelegālas aptaujas anketas izgatavošanu un izplatīšanu. 1976.gadā VDK likusi Brūveru ģimenei atstāt Latviju, pēc tam Brūvers studējis arī ASV teoloģiju, bet 1993.gadā pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un ievēlēts par 5.Saeimas deputātu. 1994.gadā apstiprināts par cilvēktiesību ministru Valda Birkava valdībā, bet 1996.gadā Demokrātiskā partija "Saimnieks" viņu izvirzījusi uz Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) direktora amatu.