Tiesas, viņaprāt, nepamatotais lēmums liecinot, ka "kāds mēģina veidot precedentus, lai bērniem liegtu mācīties ticības mācību un dzīvot klosteros", sacīja mācītājs Nikolajs Tihomirovs. Viņš atgādināja, ka šāda rīcība bija raksturīga "padomijas laikos".
Baznīca aizstāvēšot meitenes vēlēšanos dzīvot klosterī visos likumā paredzētajos veidos, un, ja būs nepieciešams, vērsīsies starptautiskajās tiesās. Tihomirovs arī pauda, ka šobrīd sektās tiek iesaistīti desmitiem jauniešu, kur viņus psiholoģiski ietekmē, bet nez kādēļ ažiotāža sacelta par pareizticīgo meiteni, kas pati izvēlējusies dzīvot klosterī. Šādu interesi baznīcas vadība nespējot izskaidrot.
Meitene sākusi nākt uz klosteri pirms trim gadiem, apmeklējot svētdienas skolu kopā ar tēvu. Meitene arvien ilgāk palikusi klosterī un pēc pamatskolas pabeigšanas nolēmusi palikt tajā dzīvot, klāstīja klostera māsas.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane pastāstīja, ka lēmums aizvest meiteni no klostera pieņemts, jo bāriņtiesas speciālistiem neesot radies iespaids, ka meitene patstāvīgi pieņēmusi lēmumu atteikties no laicīgās dzīves. Reliģijai meiteni septiņu gadu vecumā pēc mātes nāves pievērsis tēvs, kurš viņai liedzis skatīties televizoru un citādi ierobežojis. Savukārt mācībās viņa bijusi teicamniece. "Viņai nebija piedāvātas izvēles alternatīvas. Kādreiz meitene vēlējās kļūt par ārsti, bet tagad viņa neko nevēlas," sacīja Freimane.
Piektdien tiesnese nolēmusi ierasties klosterī, lai mēģinatu rast kompromisu šajā jautājumā un meiteni varētu nogādāt citā vidē.
Valsts bērna tiesību aizsardzības centra (VBTAC) darbiniece Faina Lomānova, pēc kuras inicatīvas bāriņtiesa pievērsās šim jautājumam, BNS pauda, ka nav pieņemama meitenes neizglītošana, turklāt viņa esot psiholoģiski nospiesta. Tādēļ meitenei mēnesi esot nepieciešama vides maiņa un psihologa palīdzība, lai viņa pati varētu izlemt par savu tālāko dzīvi.
Savukārt arhibīskaps Aleksandrs meitenes nogādāšanu krīzes centrā uzskata par nevēlamu, jo tas viņai radīšot psiholoģisku traumu. Pēc paziņotā tiesas lēmuma meitene esot raudājusi un līdz šim brīdim esot bēdīga. Turklāt klosteris vēl līdz šim neesot saņēmis bāriņtiesas rakstisku lēmumu, līdz ar to bērnu nevar likumīgi izņemt no klostera.
Meitene sacīja, ka nevēloties atstāt klosteri un iet skolā, jo tajā valdot viņai nepieņemama dzīve - skaļa un vulgāra. Arī mācīties viņa nevēloties, bet "ja tas būs nepieciešams, es to darīšu". Klosterī viņai neliekot smagi strādāt, viņa daudz lasot reliģisku literatūru un lūdzot Dievu. Uz krīzes centru meitene nevēloties braukt.
Meitenes, kura labprātīgi un ar tēva piekrišanu iestājusies klosterī, izņemšanu no tā pieprasījusi vecmāmiņa. Bāriņtiesa apmierinājusi vecmāmiņas prasību un uzdevusi policijai meiteni ar varu izņemt no klostera un uz mēnesi ievietot Talsu krīzes centrā, lai izpētītu, vai viņa tiešām gribējusi iestāties klosterī, kā arī izlemtu par vecāku varas atņemšanu meitenes tēvam.