Tādus secinājumus var izdarīt pēc "Meierovica biedrības" un biržas "NASDAQ OMX Riga" rīkotās priekšvēlēšanu diskusijas "Pārvaldīt vai izpārdot. Kā veicināt uzņēmumu labu pārvaldību".
Eksperti diskusijā norādīja, ka par ļoti daudziem uzņēmumiem nav skaidras argumentācijas, kāpēc tiem ir jābūt valsts vai pašvaldības kontrolē. Bažas radīja arī daudzu uzņēmumu pārvaldība, un tika pieļauts, ka bieži vien šie uzņēmumi, nonākot pie varas esošo politisko spēku pārziņā, kļūst par tā saucamajām partiju barotnēm, proti, uzņēmumu vadībā nonāk ar konkrētu partiju saistīti cilvēki, kas gan personīgi ziedo partijai, gan viņu vadības laikā uzņēmumi atbalsta konkrētu partiju biedru projektus ar ziedojumiem, gan sekmē, lai valsts uzņēmuma izsludinātajos iepirkuma konkursos uzvarētu konkrētai partijai simpatizējošs uzņēmējs.
Savulaik, kad būtiski pieauga valsts parāda apmērs, politiķi pieļāva, ka daudzus uzņēmumus varētu privatizēt un iegūto naudu no uzņēmumu pārdošanas varētu pilnībā vai vismaz daļēji novirzīt saistību segšanai, lai samazinātu parāda apkalpošanas izmaksas. Eksperti pieļāva, ka šāda rīcība ļautu konsolidēt valsts budžetu mazākā apmērā un tādējādi būtu arī mazāks spiediens uz citām nozarēm. Savukārt otrdien notikušajā diskusijā, kurā piedalījās "Saskaņas centra" (SC), "Vienības", Zatlera Reformu partijas (ZRP), nacionālās apvienības ""Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK" (NA), Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), kā arī Šlesera Reformu partijas LPP/LC (ŠRP) pārstāvji, netika minēts, ka būtu svarīgi valsts ārējā parāda samazināšanai pārdot valstij un pašvaldībām piederošos uzņēmumus, kas labi varētu darboties arī kā privātas kompānijas.
Tiesa, ZZS pārstāvis Jānis Grasis gan piebilda – ja notiek uzņēmumu pārdošana, šie līdzekļi nebūtu izmantojami "ne apēšanai, ne arī valsts parāda dzēšanai".
Diskusijas laikā partiju deleģēto pārstāvju teikto nosacīti varēja iedalīt divās grupās. Pirmā – ZZS un SC, kuri norādīja, ka patlaban valstij piederošie uzņēmumi nav pārdodami. Ja Grasis uzsvēra, ka "patlaban nav īstais laiks pārdot", tad SC pārstāvis Igors Pimenovs bija vēl kategoriskāks, sakot: "Nekādā gadījumā nevajag privatizēt. Patlaban pārdot nebūtu lietderīgi." Viņš pieļāva, ka uz valsts un pašvaldību bāzes būtu iespējams pat attīstīt jaunus uzņēmējdarbības virzienus. SC bija vienīgie, kas diskusijas laikā iestājās par valsts lomas palielināšanu valsts ekonomikā.
Savukārt pārējo partiju pārstāvju attieksme pret iespējamo uzņēmumu pārdošanu bija daudz nekonkrētāka. ŠRP pārstāve Anda Ozola minēja, ka iesākumā valdībai vajag vienoties par ilgtermiņa mērķiem un tikai pēc tam būtu jālemj par uzņēmumu pārdošanu vai arī atstāšanu valsts un pašvaldību ziņā. NA pārstāvis Einārs Cilinskis norādīja, ka īpaši ar pārdošanu nav jāsteidzas, bet tomēr privatizācijas iespēju arī neizslēdza.
ZRP un "Vienotības" pārstāvji it kā pieļāva daļēju valstij piederošo uzņēmumu privatizāciju, un biežāk minētie uzņēmumi bija "Lattelecom", "Latvijas mobilais telefons" (LMT) un banka "Citadele". Taču arī viņu pozīcija bija jau daudz piezemētāka un netika teikts, ka, nonākot pie varas, šā jautājuma izvētīšana būs viens no pirmajiem uzdevumiem.
"Tagad noskaņojums mainās. Šiem uzņēmumiem veicas diezgan labi," norādīja "Vienotības" pārstāvis Arvils Ašaradens.
2009.gadā Latvijā tika izdots pirmais pārskats, kurā tika apkopoti visi valstij piederošie aktīvi. Apkopotā informācija liecināja, ka Latvijā ir 142 uzņēmumi, kuros valsts ir kapitāldaļu turētāja, tostarp 69 uzņēmumi pieder valstij pilnībā. Savukārt pašvaldības ir kapitāldaļu turētājas 605 kapitālsabiedrībās, tostarp 323 uzņēmumi pilnībā pieder pašvaldībām.