Foto: Privātais arhīvs
Raugoties bezpajumtnieku vai no atkarībām sirgstošo pastieptajās plaukstās, vairumā no mums uzplaiksnī līdzjūtība un skumjas, kaut uz mirkli aizdomājoties par, iespējams, izpostītajām dzīvēm, sagrautajiem likteņiem un izirušajām ģimenēm, ko sevī glabā cilvēki, kam mūsu sabiedrībā šķietami nav vietas.

Tomēr otro iespēju dzīves pabērniem, nešķirojot lūdzējus, jau divdesmit gadus piedāvā pēc Padomju varas sabrukšanas atkal atjaunotā evaņģēlisko kristiešu draudze "Zilais Krusts", kā arī pirms diviem gadiem izveidotais fonds, kas palīdz cilvēkiem no sociālā riska grupām, maznodrošinātajiem un pensionāriem, kuri palikuši bez pajumtes un iztikas līdzekļiem, kā arī cilvēkiem, kuri pārvarējuši atkarības vai izcietuši cietumsodu un nu vēlas atkal iekļauties sabiedrībā kā pilnvērtīgi tās locekļi, atgriezties normālā dzīvē.

Draudzes paspārnē izveidotais fonds ir labdarības organizācija, kas darbojas Kabilē un Lēdmanē, savukārt Rīgā, fonda uzturētā nakts patversme piedāvā pagaidu apmešanos, sākotnējo medicīnisko aprūpi, brīvu uzturu, iespēju ņemt dalību saimnieciskajos darbos, kā arī psihologa un sociālā darbinieka konsultācijas.

Svarīgākais nosacījums, uzturoties gan Rīgā esošajā patversmē, gan rehabilitācijas centros Kabilē un Lēdmanē, kas laika gaitā attīstījuši tūrisma iespējas arī apmeklētājiem "no malas", piesaistot tuvus un tālus viesus, ir pilnīga atteikšanās no atkarību ierosinošām vielām un vēlme mainīt savu dzīvi, nododot to Dieva rokās.

Gulēju polsterētajā istabā un vēlējos nomirt, taču atlika vien runāt ar Dievu

Kā sarunā ar portālu "Delfi" stāsta draudzes vadītājs Kārlis Dreimanis, no viņa dzīves alkohols tika izslēgts pirms 36 gadiem, piedzīvojot ārstēšanos Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā un apjaušot, ka ir pienākusi pēdējā iespēja atgūt dzīves kādreizējo vērtību.

"Biju ārstējies praktiski visur, taču no alkohola vaļā netiku. Jelgava bija pēdējais piliens, kad sapratu, ka zemāk pagrimt vairs nav iespējams.

Gulēju polsterētajā istabā un vēlējos nomirt, bet vienīgais, ko varēju iesākt, bija uzrunāt Dievu. Lūdzu viņam, lai tieku atbrīvots no atkarības, un manas lūgšanas tika uzklausītas. Es pārvarēju tieksmi pēc alkohola, lai gan iepriekš biju plostojis nepārtraukti. Divas nedēļas dzēru, tad turējos, tad atkal uz nedēļu "norāvos".
Vien Dievs man palīdzēja šo Velna danci pārtraukt, un esmu bezgalīgi pateicīgs par šādu svētību," stāsta Kārlis.

Kad tagadējais mācītājs un draudzes vadītājs apjautis, ka no alkohola žņaugiem tomēr ir iespējams atbrīvoties, pienākusi kārta mainīt to cilvēku loku, ar kuru ikdienā uzturēti kontakti.

"Uzticot sevi Dievam, sapratu, ka man vajag jaunus draugus. Tādus, kuri nedzer, un tādus, kuri tic. Diemžēl ne visi kristieši, kuru Latvijā, jāatzīst, ir gana daudz, izvēlas dzīvi vadīt bez alkohola klātbūtnes. Tā nu sapratu, ka man nepieciešams vērsties pie baptistiem. Kas to būtu domājis! Savulaik man "baptists" bija lielākais lamuvārds – viņš taču ne dzer, ne smēķē, ne pie sieviešiem iet!" joko mācītājs.

Iesaistoties Rīgas Mateja baptistu draudzē, Kārlis uzņēmies Svētdienas skolas aktivitāšu organizēšanu, laika gaitā izveidojot patversmi un attīstot draudzi "Zilais krusts", kas paplašināja savu darbību: "Nemitīgi lūdzot Dievu, saņēmām arvien jaunas svētības. Tā nu šobrīd ar Dieva un līdzcilvēku atbalstu esam izveidojuši atpūtas kompleksu Ogres upes krastos, kur pieejamas gan aktīvās atpūtas iespējas un kempings, gan daudzu iecienītā Trušu karaliste, ar ko ik ziemu viesojamies Rīgā."

Tiesa, noteikumi Kabilē un Lēdmanē ir tādi pat kā patversmē Rīgā – alkoholu un apreibinošas vielas ir aizliegts lietot: "Ja draudzes loceklis būs dzēris, tad ārā var būt kaut mīnus desmit grādu un ziema, bet no draudzes telpām šis cilvēks tiks izraidīts. Ja dzers tālāk un aizmigs, sniegā nosalstot, tā būs bijusi viņa izvēle. Pudeli pie lūpām taču liki, esot skaidrā…"

Taujāts, vai draudze tās locekļiem sniedz iespēju atkal atgriezties, ja nav izturēts ar pirmo reizi, Kārlis atbild apstiprinoši, piebilstot, ka ir gadījumi, kad cilvēks atpakaļ nāk, sasists teju vai zils, vienu, otru un trešo reizi, līdz izvēlas palikt pavisam. Tiesa, ir arī gadījumi, kad aizgājējs vairs neatgriežas.

Mainās tie, kuri zaga un laupīja un kurus nemainīja pat karceris

Lēdmanē šobrīd dzīvo 25 vīri, Kabilē – 20, savukārt Rīgas patversmē uzturas 70 cilvēku. Kā stāsta Kārlis, uz Lēdmani atbraukušie, pat sākotnēji dzīvojot bez mazākās motivācijas ko mainīt, laika gaitā veic pareizo izvēli.

"Viņus iedvesmo tas, kas redzams apkārt. Te ir vīri, kas agrāk zaga, laupīja, sēdēja karcerī un vārtījās renstelēs, pudelei vai devai atdodot pēdējo kreklu. Bet nu, saņemot Dieva svētību un uzticot sevi visaugstākajam, viņu dzīves ir nokārtojušās. Ja jūs zinātu, kādu prieku viņos rada kaut, piemēram, Trušu karaliste! Agrākajam burlakam, redzot, kā par pūkainajiem dzīvnieciņiem priecājas bērni, arī acis laimē mirdz līdzi! Tā ir īsta svētība!" priecājas draudzes vadītājs.

Tāpat Lēdmanē izveidots krāšņs atpūtas komplekss, kur notiek ne tikai teritorijas labiekārtošanas darbi, arvien palielinoties atpūtas iespējām, bet arī vasaras nometnes bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm. Kā atzīst Kārlis, iespēju tomēr ir daudz, un ar Dieva svētību, pat neraugoties uz valsts atbalsta trūkumu un neskaitāmajām grūtībām un pat nelaimēm, kas piedzīvotas, "Zilais Krusts" turpina palīdzēt cilvēkiem, modinot cerību pat tajos, kuros tā reiz šķita apdzisusi.

Uz "Zilo Krustu" atnācu apsaldētām kājām un zaudējis visu

Otro iespēju dzīvot draudzē radis arī teju 60 gadu vecais Eduards, kuru uz "Zilo krustu" atvedis Kārļa pieredzētajam līdzīgs dzīvesstāsts.

"Pēc sievas nāves, kura pēc galvas traumas nepamodās no komas 1996. gadā, aizmirsos dzeršanā. Biju alkoholiķis un no tā netiku vaļā. Izmēģināts tika viss, jēgas – nekādas.

Uz "Zilo Krustu" Dievs mani aizveda 2009. gada decembrī. Sākotnēji visai mājai, kurā dzīvoju, atslēdza elektrību, bet pēc tam plīsa ūdensvads. Tā nu es, ziemas spelgonī ticis pie pamatīgi apsaldētām kājām, nonācu patversmē. Sapratu, ka tā ir mana pēdējā iespēja atbrīvoties no alkohola valgiem, un lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz," atminas Eduards.

Lūgšanas tika uzklausītas, un pēc kāda laika Eduards nonācis Lēdmanē, kur iesaistījies rehabilitācijas centra būvniecībā, un, redzot, kā tur mainās bēdubrāļu likteņi, sapratis, ka tā ir svētīta vieta, kur jāpaliek.

"Ar mersedesiem šeit neviens nebrauc, bet brīnumainas lietas gan notiek. Es pats šobrīd atbildu par Lēdmanes labdarības veikalu, kur pildu gan apkopēja, gan galvenā direktora pienākumus. Jumts virs galvas man ir, arī dienišķās maizes pietiek. Ko cilvēkam gan vairāk vajag?" joko Eduards, piebilstot, ka ticība ļāvusi arī uzlabot attiecības ar meitu.

"Man jau ir divi mazbērni, arī meitas dzīve ir nokārtojusies, lai gan reiz šķita, ka arī skuķis, līdzīgi man, aizies pa pieskari. Dievs ir palīdzējis mainīt dzīvi un ticu, ka turpmāk viss būs labi. Man ir žēl, ka Kristu neatradu jau bērnībā, tad dzīve, ļoti iespējams, būtu iegrozījusies citādi, taču jebkurā gadījumā esmu pateicīgs, ka tas vispār notika. No Lēdmanes prom doties vairs nevēlos, jo atkarību no alkohola manī ir nomainījusi atkarība no Dieva. Viņa spēkā slēpjas mūsu nespēks, un es nebaidos sevi uzticēt visaugstākajam," teic Eduards.

Zinu, ko nozīmē ēst no miskastēm un dzīvot utu apsēstam

Arī teju pusmūžā esošais Guntis, ko draudzes locekļi iesaukuši par Čiekuru, draudzē aizvadījis jau astoņus gadus.

"Kad valstī sākās krīze, arī es biju viens no tiem laimīgajiem, kurš palika bez pajumtes. 2007. gada rudenī dzēru gluži vai baisi. Zināju, ka šādi tādi jautājumi saistībā ar manu un mātes dzīvokli uz Stabu – Čakas ielas stūra ir kārtojami, taču nepievērsu tiem uzmanību. Beigu beigās atklājās, ka mana māte tolaik krita par upuri negodīgam māklerim saistībā ar pareizi nenokārtotiem dokumentiem, un mēs palikām uz ielas.

"Tā nu es sāku klaiņot. Dzīvoju kā pilnīgs bomzis, līdz kādu vakaru šķūnī, kur mitinājos ar pudeles brāļiem, ieradās policija, liekot to līdz nākamās dienas rītam atbrīvot. Pretējā gadījumā mūs aizvestu un, visticamāk, arī iesēdinātu. Bija jau arī, par ko. Nebijām mēs balti un pūkaini," atminas Guntis.

"Es zinu, kā ir ēst no miskastēm. Kā ir dzīvot vienās utīs. Dzeršanas dēļ gandrīz pazaudēju līdz celim strutojošu kāju, ko mediķi gribēja amputēt, bet, pateicoties draudzes ārsta meistarībai un talantam, tomēr izdevās glābt.

Nakts, kas mainīja manu dzīvi, atmiņā ir iespiedusies vēl tagad. Bija agra ziema, es nācu no Doles uz centru, izmircis līdz ādai slapjš, pārsalis. Tur man piedāvāja pārnakšņot patversmē uz grīdas, taču es atteicos un gāju uz "Zilo Krustu". Gāju un lūdzos, kā nu tolaik to vispār pratu, lai Dievs dod man kaut vienu nakti, kuru pārlaist siltumā, lai varu izgulēties. Apzinājos, ka esmu no rīta ierāvis, tāpēc visdrīzāk no "Zilā Krusta" tikšu raidīts projām, jo tur noteikumi stingri. Taču nolēmu mēģināt.

Ierados tur, dežurants teica, ka gultas vietas ir, lai nāku iekšā. Taču vispirms jāpūš alkometrā. Pirms manis esošā rinda jau bija krietni sarukusi – zem promilēm iekšā nelaida. Tā nu nokārtu degunu gāju pūst alkometrā, domājot, kurp lai dodos tālāk, un biju šokēts, redzot, ka uzrādās trīs nulles. Fiziski tas nebija iespējams, ņemot vērā, ka dzerts bija vairākus mēnešus no vietas. Alkohols no organisma tik ātri pazust nevarēja."

Tā nu klaiņošana beigusies, kad Guntis ieradies "Zilā Krusta" patversmē. Izmantojot tās sniegtās iespējas, turpat arī atrasts darbs – Guntis kļuvis par patversmes dežurantu, līdz 2010. gadā nonācis Lēdmanē.

"Kārlis zināja, ka man patīk spiningot. Tā nu viņš togad maijā teica, lai paņemu nelielu atvaļinājumu un atpūšos, aizbraucot uz Lēdmani. Aizmānīts uz turieni, es tā arī paliku Lēdmanē, iesaistoties Trušu karalistes darbos. Tie mazie spalvu kamolīši jau prot uzrunāt sirdi, kā tādi nepatiks?" smej Guntis, nu iesaukts par Čiekuru – gan populārās dziesmas iespaidā, gan tāpēc, ka ikdiena lielākoties tiek pavadīta mežā un uz lauka.

"Strādāju teritorijas labiekārtošanas darbos. Paplašinām kempinga un aktīvās atpūtas iespējas, daļēji arī pildu gida pienākumus, izvadājot tūristus un stāstot viņiem, kas pie mums redzams. To šeit ir vai no visas pasaules. Skandināvi mums jau kļuvuši par savējiem, savukārt viesi no citiem kontinentiem sastopami regulāri. Skumji, ka ar lielo Austrumu kaimiņu attiecības pasliktinājušās – tūrismā to jūt," secina Čiekurs.

Taujāts, kādas sajūtas Guntī rada atpūtas kompleksā esošie tūristi, kuri tā teritorijā lieto alkoholu, vīrietis atzīst, ka nemitīgi lūdz Dievu sevi atbrīvot no naida, kas uzbango, redzot un jūtot iedzērušu cilvēku un spirta dvaku: "Es pats alkoholu vairs nemanu. Ja agrāk, ieejot veikalā pētīju plauktus, lūkojot pēc atlaidēm un markām, tagad par to esmu jau aizmirsis. Taču cilvēki, kuri pie mums brauc iereibuši, gan manī raisa dusmas, īpaši, ja atļaujas bravūrīgi izrunāties un pudeli negrib nolikt. Tā nu vēl ar sevi cīnos un lūdzos Dievam pēc miera."

Juridiski skaitos laulībā, taču ar sievu jau vairākus gadus neesmu pārmijis ne vārda

No 2009. gada "Zilajā Krustā" ir arī 48 gadus vecais Aivars, kurš savulaik dzeršanas dēļ sirdzis ar epilepsiju un pabijis reanimācijā.

"Es dzēru drausmīgi – dienā pusotru līdz divus litrus krutku. Uz "Zilo Krustu" gāju divreiz. Patversmē nodzīvojis sešus mēnešus, norāvos, taču pēc pieciem mēnešiem atgriezos.

"Alkohols ir iznīcinājis manas attiecības ar jaunāko un vecāko meitu, ar kurām vairs nekontaktējos, kā arī ar sievu – juridiski vēl skaitāmies precējušies, mums būtu divdesmit astotā kāzu jubileja, taču gadiem neesam pārmijuši nevienu vārdu. Vienīgi mana māte un vidējā meita ar mani sazinās regulāri," atklāj Aivars.

Lēdmanē Aivars veic teritorijas labiekārtošanas darbus, nesmādējot nevienu pienākumu. Tāpat dzied arī ansamblī "Dzīvot vērts", ar ko paviesojies dažādās valstās, sludinot Dieva vārdu.

Līdzīgi Kārlim, arī Aivars, iestājoties draudzē, dzīvi mainījis pilnībā. Pārtraucot kontaktus ar agrākajiem draugiem, kuru lokā ir arī kriminālās autoritātes, vīrietis mieru radis draudzē, iemainot pudeles brāļus pret Dieva bērniem, kā pats smejas.

"Nākotnes plānu man pagaidām nav. Šeit jūtos kā mājās. Palīdzu ar padomu un, ja vajag, pabikstu pārējos vīrus. Šī vieta ir svētīta, dzīvoju labi un priecājos par iespēju atgūt sevi un daļēji arī savu ģimeni," vienkārši nosaka Aivars.

Jau gaidāmajā nedēļas nogalē, sestdien, 25. aprīlī, Lēdmanes "Druvās" (Lēdmanes daudzfunkcionālā centra teritorijā) no pulksten desmitiem rītā norisināsies Jurģu dienas labdarības gadatirgus, kas organizēts ar nolūku popularizēt sabiedrībā atpūtas vietu visai ģimenei.

Gadatirgū piedalīsies aptuveni trīsdesmit Latvijas ražotāju un tautas daiļamatniecības meistaru. Apmeklētājiem tiks piedāvāts latviešu nacionālais ēdiens "bukstiņbiezputra", uzstāsies vīru ansamblis "Dzīvot vērts", paredzētas rotaļas bērniem, nobraucieni pa trošu celiņiem, būs iespēja apmeklēt "Trušu Karalisti", kā arī izstaigāties Ogres upes senlejas dabas parka teritorijā.

Informāciju par draudzi "Zilas Krusts" un tās darbību

Draudze "Zilais Krusts" ir labdarības organizācija, kas radīta, lai palīdzētu krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem atgriezties sabiedrībā un darba tirgū. Draudze "Zilais Krusts" ir nodibinājusi nakts patversmi Rīgā, nodrošinot pagaidu apmešanos, sākotnējo medicīnisko aprūpi, brīvu uzturu, iespēju ņemt dalību saimnieciskajos darbos, sociālā darbinieka konsultācijas.

Patversmes iemītnieku sastāvs - cilvēki, kuri ir zaudējuši pajumti, cilvēki krīzes situācijās, cilvēki no riska grupām - tie, kuri cieš no atkarībām (alkohols, narkotikas), bijušie ieslodzītie, pirms-pensijas un pensijas vecuma vientuļi cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Patversme vienlaikus var uzņemt līdz 200 klientiem. Patversmē ir izveidota kapela, kā arī galdniecība, kurā ir dota iespēja strādāt patversmes klientiem un kurā tiek ražoti izstrādājumi pašu vajadzībām.

Fonds "Zilais Krusts" ir draudzes "Zilais Krusts" atbalstītājs, kas dibināts, lai piesaistītu līdzfinansējumu dažādiem projektiem un tos realizētu dzīvē, veicinot sociālo rehabilitācijas pasākumu īstenošanu draudzes "Zilais Krusts" struktūrvienībās - Lēdmanes sociālās rehabilitācijas centrā un Kabilē.

Kabilē tiek attīstīta lauku struktūrvienība krīzes situācijā nonākušām personām. Fonda darbības mērķis ir sociālo un rehabilitācijas pakalpojumu attīstības veicināšana, krīzes situācijā nonākušu personu integrācija mūsdienu sabiedrībā un darba tirgū, organizējot un vadot dažāda veida uz nodarbinātību orientētas aktivitātes, kā arī preventīvais darbs ar jaunatni, nometnes bērniem un jauniešiem.

Lēdmanes sociālās rehabilitācijas centrs atrodas Lēdmanes pagasta "Druvās", kas ir draudzes "Zilais Krusts" īpašums. Īpašuma platība ir aptuveni 50 ha un tas atrodas Ogres upes krastā, dabas parka teritorijā.

Draudze "Zilais Krusts" Eiropas sociālā fonda (ESF) līdzfinansēta projekta ietvaros sadarbībā ar Latvijas mākslas akadēmijas pasniedzējiem un studentiem attīstīja ideju par publiski pieejamas atpūtas vietas izveidi īpašumā, dabas parka teritorijā. Tādējādi, Lēdmanes sociālās rehabilitācijas centrs, faktiski, tiek attīstīts par daudzfunkcionālu centru:

  • centra klientiem tiek nodrošināta sociālā rehabilitācija, preventīvie pasākumi uzvedības korekcijā, veselīgas dzīves veida piekopšana un tiek dota iespēja apgūt praktiskās iemaņas celtniecības, metālapstrādes, kokapstrādes, vides sakopšanas, dzīvnieku kopšanas darbos, attīstot savu dzīvesvietu un attīstot publiski pieejamu atpūtas vietu dabas parka teritorijā (visus darbus veic centra klienti);
  • sabiedrībai tiek piedāvāts plašs atpūtas iespēju spektrs dabas parka teritorijā.

Vairāk informācijas par "Zilā Krusta" darbību, realizētajiem projektiem, nākotnes vīziju un labdarības pakalpojumiem šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!