ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012.gada 1.martā, bet līdz tam laikam likumdevējam ir iespējas likumu uzlabotu, lai sasniegtu iecerēto mērķi – izslēgtu no dalības konkursā nodokļu nemaksātājus – bet neaizskart godprātīgo uzņēmēju tiesības.
Sūdzību ST iesniedza SIA "HansaWorld Latvia", kas piedalījusies Finanšu ministrijas izsludinātajā publiskā iepirkuma konkursā un, pamatojoties uz apstrīdēto normu, tikusi izslēgta no dalības iepirkuma procedūrā. "HansaWorld Latvia" pilnībā pieder tagadējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam, liecina "Lursoft" dati.
Uzņēmums apstrīdēja šo Publisko iepirkumu likuma normu atbilstību Satversmē noteiktajām tiesībām uz personu vienlīdzību likuma priekšā un tiesībām uz īpašumu.
Publisko iepirkumu likums nosaka, ka pasūtītājs izslēdz kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata pretendenta piedāvājumu, ja uzņēmumā nodarbināto mēneša vidējie darba ienākumi pirmajos trijos gada ceturkšņos pēdējo četru gada ceturkšņu periodā līdz pieteikuma iesniegšanas dienai ir mazāki par 70% no vidējiem ienākumiem nodarbinātajiem nozarē.
Ja pretendents kā nodokļu maksātājs ir reģistrēts pēdējo četru gada ceturkšņu periodā līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai, tiek ņemti vērā darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi periodā no nākamā mēneša pēc reģistrācijas mēneša līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai;
ST secināja, ka apstrīdētā norma neaizskar pieteikuma iesniedzēja tiesības uz īpašumu. Taču ST atzina, ka likumā noteiktās normas, ciktāl tas ierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru kandidātu un pretendentu tiesības piedalīties konkursā, neatbilst Satversmē noteiktajām, ka visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā.
ST secināja, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pretendenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam kritērijam un izvairās no nodokļu nomaksas, tiek izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās. Šādā gadījumā tiek sasniegts apstrīdētās normas leģitīmais mērķis, jo tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus neiegūst tādi pretendenti, kuri izvairās no nodokļu nomaksas.
Tādējādi tiek aizsargāta arī godīga konkurence pretendentu vidū, jo piedalīties iepirkuma procedūrā var vienīgi tādi pretendenti, par kuru nodokļu saistību izpildi nepastāv šaubas. Līdz ar to likumdevēja izraudzīto leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar apstrīdētajā normā ietvertajiem līdzekļiem.
Tomēr ST secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu personu tiesības, kuras ir izpildījušas visas nodokļu nomaksas saistības, bet vienlaikus tā nenodrošina iespēju izslēgt visus tos pretendentus, kuri nemaksā valstij nodokļus pilnā apmērā, jo ne uz visiem ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais izslēgšanas kritērijs.
ST atzina, ka praksē pretendents var atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, kaut arī tas ir godprātīgi veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir vērsts vienīgi uz tādu pretendentu tiesību ierobežošanu, kuri nav pilnībā izpildījuši nodokļu nomaksas saistības.
Līdz ar to tiesa secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu pretendentu tiesības, kas ir izpildījuši visas nodokļu maksāšanas saistības pret valsti, bet neierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri šīs saistības pilnībā nav izpildījuši.
Analizējot Eiropas Savienības Tiesas praksi par pretendentu izslēgšanas kritēriju tiesiskumu, ST secināja, ka pretendentu izslēgšana uz neapstrīdamas prezumpcijas pamata nav pieļaujama.
ST atzina, apstrīdētās normas trūkumi izriet no tās "stingri formālās piemērošanas kārtības", kurā normas piemērotājam nav jāpārliecinās par aizdomu pamatotību par pretendenta nodokļu saistību izpildi, kā arī pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu parādu pret valsti.
Tāpat ST secināja, ka likumdevējam ir jāizvēlas saudzējošāki līdzekļi apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam.
ST norādīja, ka, lai nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir jāizvēlas vai nu tādi līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru dalībnieku tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrās, vai arī jānoteic tāda tiesiskā kārtība, kurā pretendents var pierādīt, ka tas ir veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus.
Tādējādi likumdevējam saglabājas rīcības brīvība, izvēloties apstrīdētās normas sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās.
ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012.gada 1.martā. Līdz tam likumdevējam ir iespēja pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu, paredzot mehānismu, kas nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un neaizskartu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā līdz ar sprieduma publicēšanu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".