Viņš akcentēja, ka valstij ir svarīgi domāt no nākotnes viedokļa, lai diaspora pilnībā neasimilējas.
Tāpat viņš vērsa uzmanību uz to, ka trūkst zināšanu un datu par to, kāda ir diasporas izpratne par Latvijas vēsturi. Šai ziņā varot intuitīvi balstīties tikai uz priekšstatiem.
Pētnieks minēja, ka svarīgi ir atbalstīt diasporas pašiniciatīvas. Tāpat arī būtiska esot diasporas izglītošana un komunicēšana ar to, izmantojot sociālos medijus.
Viņš klāstīja, ka izpratne par savas valsts vēsturi, pagātni un mantojumu lielā mērā ir uzskatāma par nacionālās identitātes saistvielu. Savukārt šīs saistvielas kvalitāte nosakot to, kā mēs redzam, iztēlojamies, reprezentējam citiem savu nacionālo identitāti.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija atmiņas politika ir akcentējusi divus mērķus - nostiprināt Latvijas valstiskuma nepārtrauktības koncepciju, kā arī nodrošināt pārejas laika taisnīgumu.
Viņš norādīja, ka pagājušā gadsimta četrdesmitie gadi ir vēsturiskais laika periods, kas visvairāk šķeļot Latvijas sabiedrību. Daļai latviešu esot nostiprinājies ciešanu nacionālisms, bet krievvalodīgo vidū manāma ignorance vai staļiniskā režīma noziegumu mīkstināšana.