Šoruden Veckuldīgas pilskalna apkaimē konstatētie atradumi apliecina, ka tālā senatnē Kuldīga bijusi viena no tām Latvijas vietām, kur apmetušies skandināvu vikingi, piektdien vēsta laikraksts "Latvijas Avīze".
"Skandināvu klātbūtne tur ir nepārprotami nolasāma," atzīst arheologs Mārtiņš Lūsēns.
Pieļāvumi par iespējamajiem ugunskapiem šajā apkaimē bijušas jau pagājušā gadsimta 30. gados, taču tagadējie atradumi ļauj piešķirt vietai sargājošo arheoloģiskā pieminekļa statusu.
Pagaidām konstatēti divi ugunskapi. Laikraksts skaidro - kā vikingi, tā kurši mēdza savus mirušos sadedzināt, sārtam atdodot arī ieročus, rotas un, viņuprāt, aizkapa dzīvei vajadzīgās sadzīves lietas.
Pie Kuldīgas unikālākais atradums ir divas tā sauktās bruņurupuču saktas. Bronzas saktas reiz rotājušas zelta vai sudraba inkrustācijas. Uz saktām redzami stilizēti altāru un lauvu attēli. Vēsturnieki stāsta, ka lauvas rotās parādījušās tad, kad vikingi pa ūdensceļiem no Baltijas jūras sasniedza Melno jūru, aizceļoja līdz Konstantinopolei un sāka stāties Bizantijas imperatoru gvardē.
Atrastās saktas ir datējamas ar 9.gadsimta pirmo pusi vai, vēlākais, 10. gadsimtu.
Šobrīd zināmākā skandināvu apmetne Latvijā meklējama pie Ālandes upes Grobiņā. Tā pastāvējusi ap 650. – 800. gadu, līdz kolonistus no Grobiņas padzina kurši. Ar skandināviem saistīti arheoloģiskie atradumi agrāk uzieti arī Zlēkās.
Pēc abām Kuldīgas saktām gan nevar noteikt, vai konkrētie vikingi nākuši no mūsdienu Zviedrijas vai Norvēģijas teritorijas. Līdzšinējie skandināvu kultūras atradumi Latvijā attiecināmi uz svejiem no kontinentālās Zviedrijas un gotlandiešiem.
Otrā ugunskapā visdrīzāk guldīts nevis skandināvs, bet tā sauktais Kurzemes soms, lībiešu priekštecis. Šim karotājam līdzi doti divi dzelzs šķēpu uzgaļi, nazis un vikingiem neraksturīga sakta.
