Kāds varbūt sašutumā mēģina vaicāt – kas tad mēs "muļķi", ka to nesaprotam un neapzināmies? Bet diemžēl jāatzīst, ka Jūs, kuri uzskatāt, ka izglītībai ir jābūt pieejamai visiem, tostarp bērniem ar dažāda veida invaliditāti, esat krietnā mazākumā. Jūs esat mazākumā, jo liela daļa uzskata, ka speciālā izglītība speciālās skolās ir labākais izglītības ieguves veids invalīdam (invalid - no angļu valodas 'nederīgs'), to visādi veicinot un atsakoties pieņemt vispārizglītojoša skolā bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem, ar disleksiju, ar kustības traucējumiem....
Kāds var uzskatīt, ka apvienība "Apeirons" mēģina sagraut speciālo skolu sistēmu (kurās mācās ap 9600 bērnu). Tomēr mēs apzināmies, ka pat Zviedrijā ir dažas speciālās skolas ļoti smagi slimiem un pat nekustīgiem bērniem, taču to skaits, salīdzinot ar iekļaujošās izglītības skolām, ir niecīgs, un Latvijā ir procentuāli augstākais bērnu skaits Eiropas Savienībā, kuri apmeklē speciālās skolas. Tā vien šķiet, ka dažreiz ir vieglāk aizsūtīt bērnu uz speciālo skolu, nevis iekļaut vietējā skolā. Rezultātā daļa bērnu tiek izolēti un tādi arī paliek uz mūžu, jo izveidojusies pieredze būt "izslēgtam". Ja speciālās skolās pedagogi var apmācīt bērnu ar invaliditāti, tad kāpēc to nevar vispārizglītojošās skolās?
Mērķa dotācijās, valsts līdzfinansētās programmās ir pieejami speciālie pedagogi, logopēdi, fizioterapeiti, medmāsas un skolotāju palīgi. Prakse rāda, ka šo iespēju izmanto mazās lauku skolas, kuras ir daudz atvērtākas un radošākas dažādu problēmu risināšanā. Protams, negatīvais līderis ir Rīga, jo galvaspilsētā ir tik liela "konkurence", ka, pat saņemot pamattiesības uz "iekļaujošo izglītību", ir jābūt īpaši priviliģētam... atrodot cilvēcisku sapratni no skolotājiem vai skolas administrācijas.
Kopš 1998.gada Latvijā joprojām nevar pieņemt lēmumu, ka "nauda seko bērnam ar invaliditāti no speciālās skolas uz vispārizglītojošo skolu". Tas rada milzīgu neizpratni, jo bērnam bez invaliditātes šis princips tiek piemērots. Turklāt bērns speciālā skolā izmaksā ap 170-200 Ls mēnesī, bet vispārizglītojošā skolā ap 30-40 Ls mēnesī.
Kas tad par visu šo "bardaku" ir atbildīgs? Izglītības un Zinātnes ministrija saka, ka viņi kā politikas veidotāji gan likumos, gan noteikumos ir nodrošinājuši visu, lai iekļaujošā izglītība varētu attīstīties un cilvēkam būtu brīva iespēja izvēlēties, kurā skolā mācīties vai sūtīt savu bērnu mācīties!
Kāds gadījums Ogres rajonā pierāda, ka skolas direktore būtu gatava pieņemt bērniņu ar invaliditāti, bet skolotāji (kolēģi) negrib apmeklēt kursus, lai kļūtu par speciāliem pedagogiem, vēl jo vairāk – pašvaldība nedod naudu. Iznāk, ka pēc "likuma par pašvaldībām", "izglītības likuma" un "bērnu tiesību aizsardzības likuma" atbildīgā ir pašvaldība un pašvaldības vadītājs, jo tieši viņi ir tie, kuri nenodrošina izglītības pieejamību, tātad viņi ir tie, kuri nepilda valsts garantētās cilvēka tiesības uz izglītību.
Visās politiskās kaislībās gribas "pieliet eļļu ugunij" un jautāt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai - vai tā nav viņu kompetenc, vēl jo vairāk - vai tā nav "n" ministriju un valsts iestāžu kompetence sekot tiesību realizācijai?
Tā vien šķiet, ka prezidenta V. Zatlera paziņojuma, ka izglītībai ir vairāk naudas (proporcionāli IKP) nekā daudzās citās ES valstīs, norāda uz līdzekļu izlietošanas ne-efektivitāti (šeit nav runa par algām, bet par sistēmu). Tas viss liek atcerēties kāda TV raidījuma ironisko citātu "padumjā Latvija". Pat Lietuva var lepoties ar daudz atvērtāku izglītības sistēmu, kas draudzīgāka bērnam, t.sk. bērnam ar invaliditāti, jo tur ikvienai skolai jābūt gatavai katru dienu pieņemt bērnu ar invaliditāti. Tur pat nedrīkst un nevar notikt "kaulēšanās", vai šis bērns ir mūsu kontingents vai nē, jo tas ir bērns ar savām tiesībām un vajadzībām, un izglītības sistēma ir tikai tiesību realizētājs bez diskusijām.
Ikviens no mums var šo situāciju mainīt, piemēram, skolu vecāku padomēs aktualizēt šo jautājumu un aicināt skolas būt atvērtām, iekļaujot to skolas nolikumā. Ikviens var ietekmēt pašvaldības lēmumu un atbalstīt kaimiņus, draugus, iedzīvotājus, kuri vēlas savu bērnu tāpat kā ikviens cits laist blakus esošajā skolā. Ikviens... arī es!