Foto: F64
Satversmes tiesa (ST) atzinusi par Satversmei neatbilstošām Civillikuma normas, kas nosaka pilnīgu rīcībspējas atņemšanu garīgi slimajām personām, jo šāda norma nav samērīga un būtiski ierobežo konstitūcijā noteiktās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Apstrīdētās Civillikuma normas noteic, ka "garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība". Rīcībspēju tiesa var atjaunot, ja persona ir izveseļojusies.

Pašlaik apstrīdētā Civillikuma norma paredz vien pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, neņemot vērā to, cik lielā mērā personai trūkst garīgo spēju. Likums paredz tikai viena veida un apjoma ierobežojumu un izslēdz alternatīvas, kas personas tiesības ierobežotu mazāk, piemēram, daļēju rīcībspējas ierobežošanu, atbalstītā lēmuma pieņemšanu, norāda ST.

Taču tiesas ieskatā personas rīcībspēja nav ierobežojama vairāk, kā tas nepieciešams pašas personas tiesību aizsardzībai. Ierobežojums ir jānosaka tādā veidā un apjomā, kādā tas būtu vislabvēlīgākais un visvairāk vajadzīgs pašai personai, uzskata ST.

Arī no Latvijas starptautiskām saistībām cilvēktiesību jomā izriet pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli, norāda ST. Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām neatbilst. Satversmes tiesa arī uzskata, ka ir iespējami arī saudzējošāki risinājumi.

Prasību ST iesniegusi kāda persona, kas 2003.gadā atzīta par rīcībnespējīgu un tai iecelts aizgādnis. Pēc personas lūguma Rīgas bāriņtiesa vērsās tiesā ar pieteikumu par viņas atzīšanu par rīcībspējīgu un aizgādnības izbeigšanu, bet 2007. gadā tiesa bāriņtiesas pieteikumu noraidīja.

Pieteikuma iesniedzēja ST norādīja, ka apstrīdētās normas ierobežo viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību lielākā apmērā nekā tas nepieciešams, personai liegtas iespējas patstāvīgi pieņemt nozīmīgākos lēmumus.

Turklāt likums neparedz rīcībspējas atjaunošanu pēc tādiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem tā noteikta, - pēc spējas pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu, un rīkoties ar to. Izveseļošanās noteikta kā vienīgais kritērijs, un netiekot ņemta vērā personas iespēja apgūt jaunas, kā arī attīstīt esošās iemaņas, tādējādi uzlabojot savu spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.

ST atzina, ka personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves sfērās – persona nevar pati slēgt līgumus, ieskaitot darba, pirkuma vai īres līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi. Pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, teikts ST spriedumā.

Apstrīdēta norma atzīta par spēkā neesošu no 2012.gada 1.janvāra, lai likumdevējiem būtu laiks jauna normatīvā regulējuma ieviešanai. Civillikuma normas nesamērīgumu atzīst arī Labklājības ministrija, un valdības izveidotā darba grupa jau strādā pie jaunā regulējuma, teikts ministrijas paskaidrojumā ST.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!