Vieglā reibumā nekādu īpašu ārēju pazīmju var nebūt (Patiesībā nav viegla vai smaga alkohola reibuma – vai nu ir reibums, vai tā nav. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz atbildību par transporta līdzekļa vadīšanu alkohola reibumā, ja alkohola koncentrācija asinīs ir sākot no 0,5 promilēm) - seja nedaudz apsārtusi, nedaudz paplašinātas acu zīlītes, paātrināta sirdsdarbība.
Šādam cilvēkam nav nekādu koordinācijas traucējumu, tomēr galvas smadzenes strādā lēnāk. Ja kāds no tuviniekiem gribētu testēt, vai cilvēks ir iedzēris, vajadzētu panākt, lai izpilda kādas precīzas kustības. Piemēram, ar zīmuli uzvilkt precīzu apli, noiet pa taisnu līniju un strauji apgriezties, ātri atpogāt kreklu... Varbūt pats “šoferītis” apgalvo, ka izdzerti tikai pāris “šņabīši” vai alus kausi, un var droši sēsties pie stūres, bet šī ir tā reibuma pakāpe, kurā cilvēks nespēj sevi izvērtēt. Viņš patiesi nejūtas iereibis, bet pie stūres viņam ir samazināts reakcijas ātrums un situācijas izpratnes ātrums. Piemēram, viņš nespēj kā parasti noreaģēt, ja kāds pēkšņi izbrauc priekšā.
Rodas problēmas, piemērojoties atšķirīgiem gaismas apstākļiem, piemēram, pārejot no tālās gaismas uz tuvajām. Kustību automātiskums ir traucēts, lai gan pašam šoferim varbūt šķiet, ka viņš spēj rīkoties kā parasti. Raksturīgi, ka dažkārt vieglā reibumā autovadītājs kļūst pārgalvīgāks, viņam pieaug drosme braukt.
Ja reibuma pakāpe ir lielāka un potenciālais autovadītājs jau ir stadijā, kurā no malas jau pamanāms, ka cilvēks ir iedzēris, rodas problēmas ar kustību koordināciju: gaita vairs nav tik stabila, priekšmetus nevar precīzi nolikt. Šāds cilvēks pat stūri nevar vadīt tā, kā vajadzētu. Piemēram, nevar precīzi iebraukt līkumā – vienkārši smadzenes un kustību orgāni nedarbojas kopā, - to sauc par koordinācijas traucējumiem.
Svarīgākais manevrs, kam nepieciešama laba koordinācija, ir apdzīšana. Ja autovadītājs nespēj novērtēt attālumus, viņam šķiet, ka pretimbraucošā mašīna ir tālu un viņš ātri apdzīs, patiesībā izrādās, ka pretīmbraucējs ir tuvāk, otrkārt, palēninātas reakcijas dēļ šoferis nespēj veikt apdzīšanas manevru tik ātri kā parasti. Medicīniski to dēvē par redzesleņķa samazināšanos (t.s. tuneļa skatiens), pasliktinās telpas dziļuma vērtējums. Nepareizi tiek vērtēta sānu telpa – var tikt aizķerti garāmbraucošie transportlīdzekļi.
Ja cilvēks ir tajā reibuma stadijā, kad tik tikko turas kājās un atrodas pie stūres, tad automašīnu viņš vada ieraduma instinkta vadīts. Patiesībā situāciju, kurā viņš atrodas, sauc par brauktnespēju. Šādam vadītājam lielas problēmas sagādā orientēšanās, jo viņš pat lāga nesaprot uz kurieni, pa kurieni un kāpēc brauc, automašīna braukā no vienas ceļa malas uz otru, rodas kļūdas autovadīšanas kustībās, piemēram, tiek sajaukts bremzes un gāzes pedālis... Un ja nu viņš attopas otrā dienā pēc iebraukšanas grāvī, viņš nekad nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka tas ir vienīgais viņa izraisītais starpgadījums.