Viņš uzsvēra, ka parlaments ir politisko diskusiju vieta, kur nepieciešamas debates par svarīgām tēmām.
"Atsevišķa saruna būtu nepieciešama par Eiropas Savienības pašreizējiem svarīgākajiem procesiem, kas attiecas uz finanšu krīzes pārvarēšanu, uz tālāko ekonomisko un politisko integrāciju," sacīja Riekstiņš.
Par piemēru viņš minēja situāciju Vācijā, kur valdībai jāatbild uz iedzīvotāju pamatotu jautājumu, vai tiešām Vācijai ir jāiegulda tik lieli līdzekļi, lai glābtu citas valstis, kas nonākušas krīzē savu kļūdu vai ārēju apstākļu dēļ un ilgus gadus mānījušās par patieso ekonomikas izaugsmi.
"Šīs vēlētāju bažas prasa Vācijas valdības rīcību Eiropas Savienības iekšienē, lai turpmāk to nepieļautu. Kur mēs šeit stāvam, kur mēs stāvam attiecībā par jauno finanšu perspektīvu, proti, lielo Eiropas Savienības budžetu? Tās būs ārkārtīgi sarežģītas diskusijas, grūtākas nekā jebkad iepriekš. Ko tas nozīmē mūsu vajadzībām iepretim tiem pašiem Kohēzijas struktūrfondu līdzekļiem, ko tas nozīmē mūsu lauksaimniekiem?" jautājumu loku iezīmēja vēstnieks.
Tādējādi ES jautājumi prasa atsevišķu diskusiju, jo ES politika vistiešākajā nozīmē ietekmē iekšpolitiku.
Savukārt, vērtējot janvāra beigās notikušās ārpolitikas debates, Riekstiņš pozitīvi novērtēja, ka šāda prakse Saeimā beidzot ir ieviesta, taču atzina, ka tajās pietrūkusi viedokļu apmaiņa starp deputātiem un ārlietu ministru.
"Tas, kā pietrūka šajās debatēs, bija, ka parasti debatēs notiek tieša parlamentāriešu un ministra jautājumu-atbilžu sesija, kur ir iespējams jebkurai politiskajai partijai vai deputātam uzdot viņu interesējošu jautājumu. Tas, manuprāt, debatēm iedotu dzīvīgāku raksturu. Šoreiz debates no formas un līdz ar to arī satura viedokļa norisinājās maķenīt akadēmiski," pastāstīja Riekstiņš. "Tas būtu vienīgais, ko vajadzētu, raugoties nākotnē, pilnveidot – vairāk viedokļu apmaiņas."
Vēstnieks kritiskus vārdus veltīja tiem ekspertiem, kas pirms un pēc debatēm pauda viedokli, "kam tas vispār vajadzīgs, Latvijai nav nekādas teikšanas par ārpolitiku, kā lielie pateiks, tā arī mēs dabūsim tam sekot".
"Tā ir neprofesionāla, diletantiska pieeja, cilvēki tiešām nesaprot, kādas Latvijai ir iespējas ārpolitikā. Kopš tā brīža, kad mēs esam kļuvuši par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, mūsu iespējas ārpolitiski ietekmēt procesus ir daudz lielākas, nekā tās būtu bijušas, ja mēs būtu atsevišķa pati par sevi stāvoša valsti un mēs mēģinātu atrast savu nišu. Patlaban Latvijai ir ne tikai līdzteikšanas tiesības, bet arī veto tiesības par jebkuru lēmumu, ko visi sabiedrotie kopā šeit veido, neatkarīgi no tā, ka mēs esam mazāka valsts, ka mums ir finanšu līdzekļu un cilvēku mazāk, mums nav kodolieroču arsenāla. Mums šajā klubā ir tāda pati balss. Protams, ka neviens ļaunprātīgi veto tiesības neizmanto, šeit ir atbildīgas valstis par savu rīcību," norādīja Riekstiņš.
Viņš aicināja ar pašcieņu izturēties pret savu valsti un tās spējām. "Ir skaidrs, ka mums nav jāmēģina pārlēkt augstāk par latiņu, ko mēs varam pārlēkt. Mums ir tik daudz resursu un cilvēku, cik mums viņu ir, bet pašnoniecināties un teikt – mēs neko nevaram. Es šos argumentus vienkārši neakceptēju," uzsvēra Riekstiņš.
Ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska ("Vienotība") uzstāšanos debatēs diplomāts gan izvairījās vērtēt.
"Uz šo jautājumu objektīvi es neatbildēšu. Žurnālisti man daudz prasa, kā es vērtēju Kristovska rīcību. Es neatbildēšu ne tikai tāpēc, ka es tagad esmu vēstnieks un strādāju [ārlietu] sistēmā, bet, ja jūs prasītu arī [iepriekšējam ārlietu ministram Aivim] Roņa kungam, nav pieņemts priekšgājējiem savus pēcgājējus komentēt, jo vienalga, ko es arī teiktu, to neuzskatīs par īsti objektīvu. Tāpēc es labāk nekomentēju nekādi," pavēstīja Riekstiņš.