"Nevienam politiķim nevajag ticēt, ka vispār nebūs graustu. Tā nav un nebūs nevienā pilsētā nekur pasaulē. Mūsu pats galvenais uzdevums ir novērst viņu bīstamību," portālam "Delfi" skaidro Rīgas domes Īpašumu departamenta direktors Oļegs Burovs.
Viņš stāsta, ka graustus dome iedala četrās kategorijās, no kurām divās ir bīstamie - grausti ar augstu drošības apdraudējuma pakāpi, un grausti, kas rada sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Tāpat ir grausti, kas degradē vidi. Pēdējā kategorijā tiek ieskaitītas visas tās ēkas, kuras netiek pienācīgi apsaimniekotas un drīz var nokļūt kādā no bīstamo graustu kategorijām. Arī bēdīgi slavenais Marijas ielas grausts patlaban ir sakārtots, taču notiekot regulāra uzraudzība, lai tas atkal nekļūtu bīstams.
Galvaspilsētā kopumā ir apzināti 445 grausti, no kuriem 89% pieder privātajiem īpašniekiem. "Lielākā daļa no šiem privātajiem graustiem ir uzskatāmi par bīstamiem sabiedrībai," stāsta O. Burovs. Viņš skaidro, ka cīņa ar graustiem praktiski ir cīņa ar privātīpašniekiem. Ar dažiem sadarbība izvēršoties veiksmīga, ar citiem ne, bet visbezcerīgākie esot tie gadījumi, kad īpašums ir "iesprūdis" ilgstošā tiesvedībā vai pieder daudziem īpašniekiem.Portāls "Delfi" iepazīstina ar pieciem bīstamākajiem galvaspilsētas graustiem, kā arī citiem, kuri par tādiem drīz var kļūt:
Iespaidīgā izmēra ēka Vīlandes ielā 11 paviršam garāmgājējam var šķist noplukusi, bet ne bīstama. Diemžēl tā nav.
Arhitekta Rūdolfa Heinriha fon Cirkvica projektētā 1899. gadā pabeigtā ēka ir viens no pirmajiem jūgendstila namiem Rīgā. Arhitekts ir autors vēl vairākiem Rīgas Klusā centra lepnajiem namiem. Mūra īres nams nu jau daudzus gadus ir pamests un patlaban atrodas katastrofālā stāvoklī.
Lai gan no ielas tas nav redzams, lielā daļā ēkas ir iebrukuši starpstāvu pārsegumi, un no sētas puses caur tukšajām logu ailēm redzamas pat debesis. "No otras puses ēka izskatās kā pēc kara. Tas jau vēstniecību rajons, vēstnieki arī jautā, kas ar to ēku notiek," portālam "Delfi" atklāj Oļegs Burovs.
2007. gadā, iebrūkot starpstāvu pārsegumiem, tajā gāja bojā strādnieks, un izskatās, ka pēc tam ēkā vairs nekas nav darīts. Pirms laba laika bīstamākās ēkas daļas ir nosegtas ar zaļu sietu un no sētas puses aplikts žogs. Nesen gan no Īpašuma departamenta ēkas īpašnieki saņēmuši nojaukšanas uzdevumu, taču ne atjaunošanas, ne nojaukšanas darbi nav sākti.
Vēl viens Rīgas domes Īpašuma departamenta "sāpju bērns" ir jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma nepabeigtā jaunbūve Baltās baznīcas un Rīnūžu ielu stūrī Vecmīlgrāvī.
"Apskatieties, kā izskatās ēka, pa kuru brīvi staigā bērni," savā viedtelefonā departamenta direktors rāda kādu šķībi sagāzušos ēkas betona pārsegumu, kas teju brīnumainā kārtā vēl nav iekritis pagrabā. Ēkas pagraba ieejas un pirmā stāva logu ailes reiz bijušas aizmetinātas ar metāla režģiem, taču tagad daudzi no tiem ir atrauti vaļā.
Turklāt ēka atrodas vietā, kur tā īpaši apdraud iedzīvotājus - tai tieši iepretim atrodas veikals "Iki", tam blakus ir Rīgas 5. speciālā internātpamatskola, bet burtiski pāris metrus no grausta ir Rīgas 110. pirmsskolas izglītības iestādes žogs. Šī iemesla dēļ jau drīzumā Rīgas dome bīstamo ēku paredzējusi nojaukt un pēcāk līdzekļus piedzīt no tās īpašniekiem.
Vēl viens grausts, kas jau gadiem bojā Rīgas ainavu, ir no Vienības gatves redzamais bijušās manufaktūras "Tekstiliāna" cehs Torņakalna ielā 2.
Pirms vairākiem gadiem bankrotējušā uzņēmuma ēkas tā īpašnieki sākuši nojaukt, lai būvētu jaunus dzīvojamos namus, bet līdz ar dižķibeli nebūtībā pazuduši arī grandiozie plāni. Patlaban teritorija ir absolūti nenorobežota, turklāt blakus bīstamajai ēkai atstāta arī liela būvbedre.
Lai gan teritoriju no iepriekšējā īpašnieka kreditoriem iegādājies kāds, kurš plāno ēkas nojaukšanu pabeigt, iepriekšējais patlaban iesniedzis prasību tiesā, portālam "Delfi" situāciju raksturo O. Burovs. Tikmēr grausts turpina apdraudēt gan blakus esošā bērnudārza "Ābecītis", gan Dzelzceļa transporta institūta audzēkņus.
Blakus atrodas arī 1843. gadā celtā Bloka muižas ēka, kura arī pašlaik nekādi netiek izmantota.
Teju katrs būs ievērojis ēku Krišjāņa Barona ielā 84/86. Jau kopš 90. gadiem nepabeigtā jaunbūve pamazām ieaugusi krūmos, turklāt nelieli kociņi jau vairākas sezonas aug pat uz tās jumta.
Tirdzniecības centra "Bērnu pasaule" tuvumā esošajam nepabeigtajam namam regulāri tiekot ar papi un dēļiem noslēgtas ieejas, taču tās atkal un atkal tiekot atlauztas.
Vēl pagājušā gada rudenī "Delfi" aculiecinieks Bower ziņoja, ka ēkas pagrabā izcēlies lokāls ugunsgrēks (foto galerijā), kā rezultātā tuvējā iela bijusi ietīta dūmos. Domes rīcību darīt ko vairāk, lai ēku norobežotu, savukārt ierobežojot tas, ka jaunbūvei ir vairāki īpašnieki.
Latgales priekšpilsētā galvenokārt dominē koka apbūve, taču Īpašuma departamenta direktors O. Burovs vērš uzmanību arī uz tajā esošo mūra ēku slikto stāvokli. Viena no bīstamākajām Rīgas ēkām ilgus gadus ir Lomonosova ielā 5 esošā daudzstāvu māja.
1911. gadā celtais mūra īres nams, tāpat kā tam blakus esošā ēka Lomonosova ielā 3, ir celts pēc slavenā arhitekta Mihaila Eizenšteina projekta. Eizenšteins ir pazīstams kā vairāku izcili greznu jūgendstila ēku autors Alberta, Strēlnieku un Elizabetes ielās, taču viņa veikums redzams arī citos Rīgas kvartālos.
Nams ilgu laiku bija apjozts ar zaļu sietu, un ir acīmredzami bīstamā stāvoklī - tam ir iebrukuši starpstāvu pārsegumi un caur logu ailēm no ielas iespējams redzēt debesis. Lai gan patlaban ēkas īpašnieki ir uzlikuši jaunu aizsargsietu (pēdējā bilde galerijā), O. Burovs norāda, ka tas nav pietiekami, taču īpašnieki departamenta prasībās neieklausoties.
Pieminot vārdu "grausts" teju katrs rīdzinieks spēj acumirklī nosaukt kādu pussagruvušu ēku. Viens no tādiem "slavenajiem" graustiem ir ēka Jēkaba ielā 24, kurā savulaik pat izcēlās ugunsgrēks.
Arhitekta Kristofa Hāberlanda projektētā namdarmeistara Johana Heinriha Krāmera dzīvojamā ēka celta jau 1789.gadā. Padomju laikos tā ieguva kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu. Nepilnus desmit gadus atpakaļ ēkā bijis plānots būvēt viesnīcu, taču tam neesot piekrituši pieminekļu sargi un arhitekti, liecina LETA arhīvs.
Tā ēka stāvēja pamesta līdz 2009. gada rudenī tajā izcēlās ugunsgrēks, kurā praktiski izdega viss mansarda stāvs, kā arī tika bojāti starpstāvu pārsegumi. Kopš tā laika Rīgas domes Īpašumu departaments ir uzlicis dekoratīvo sietu, tomēr tālāka sakārtošana nav iespējama, jo ēkas īpašumtiesības starp dažādiem īpašniekiem joprojām tiekot skaidrotas tiesā.
Tāpat visiem ir pazīstams grausts atrodas Marijas un Elizabetes ielas krustojumā. 1904. gadā celtais nams ir klasisks jūgendstila paraugs, kuru projektējis arhitekts Konstantīns Pēkšēns.
Par spīti tās kultūrvēsturiskajai vērtībai, ēka ilgstoši ir pamesta. 2008. gadā, kad tās augšstāvā izcēlās ugunsgrēks, ugunsdzēsējiem ēkas sliktā stāvokļa dēļ esot pat bijis grūti piekļūt nelaimes vietai. Vēlāk īpašnieks uzlika dekoratīvo pārklāju, kuru stiprs vējš pēc nepilna gada norāva. Pēcāk jaunu dekoratīvo sietu ap ēku uzlika Rīgas dome, kā arī noslēdza piekļuvi ēkai tai nepiederošiem cilvēkiem. Patlaban ēka uzskatāma par relatīvi drošu, taču tā tiek nepārtraukti uzmanīta, portālam "Delfi" norāda O.Burovs.
Īpašuma departamenta direktors arī norāda, ka vienīgā domes īpašumā esošā ēka, kura atrodas ārkārtīgi sliktā stāvoklī, ir Hāmaņu muiža. Ēka viscaur ietīta zaļā būvniecības tīklā, bet tās jumtu sedz dažādu materiālu un krāsu pārklāji, lai novērstu lietus ūdens iekļūšanu tajā.
Koka nams šādā stāvoklī atrodas, jo Rīgas pašvaldība jau ilgstoši tiesājas ar SIA "Mono", kam tas 1999. gadā iznomāts uz 25 gadiem. Kopš tā laika ēkas stāvoklis tikai pasliktinājies līdz tajā izcēlās ugunsgrēks, un radās aizdomas, ka tās apsaimniekotāji nespēs saglabāt vēsturisko celtni.
Lai gan pēc ilgstošas tiesvedības pērn pašvaldība paziņoja, ka lauž nomas līgumu, patlaban tiesa ir pieņēmusi nomnieka sūdzību un tiesvedība turpinās. Arī tad, kad dome iegūs pilnīgu rīcības brīvību pār ēku, tā domā to sakārtot un nodot to privatizācijai ar noteikumu, ka nākamais nomnieks to pilnībā atjauno. Pašai pašvaldībai tādas naudas neesot.
Rīgas domes Īpašuma departamenta definīcija nosaka, ka grausts ir neapdzīvota vai saimnieciskajai darbībai neizmantota kapitāla rakstura būve. Līdz ar to praktiski neviens rīdzinieks nedzīvo graustā, jo, ja vien viņš šajā ēkā neatrodas nelegāli, ēka nevar tikt uzskatīta par graustu.
Tomēr, kā liecina neseni notikumi, tad arī apdzīvotas ēkas ir cilvēkiem bīstamas. Piemēram, pērn februārī Daugavpils ielā 46 saplaisāja divstāvu dzīvojamās mājas siena un tās kāpņu telpa. Sākotnēji no ēkas evakuēti astoņi cilvēki, bet vēlāk konstatēts, ka ēkai sabrukšana nedraud.
Savukārt oktobrī, iebrūkot grīdai, daudzdzīvokļu mājā Ernesta Birznieka-Upīša ielā 20b, evakuēti 20 cilvēki. Vēl pavisam nesen - 4.martā Katoļu ielā 29 nopietni saplaisājusi daudzdzīvokļu nama kāpņu telpa un iebrucis nama pagrabs.
Departamenta direktors Oļegs Burovs norāda, ka šādas situācijas novērst patlaban nav Rīgas domes spēkos, jo par ēkām, kuras tiek apdzīvotas vai, ja tajās izvietoti, piemēram, veikali, departamentam nav pienākums un tiesību pieprasīt no apsaimniekotāja tajās veikt apsekošanu.
Viņš norāda, ka līdz ar to nav iespējams apsekot arī tādas ēkas kā Brīvības ielā 88 (attēlā), kurās pirmajā stāvā notiek saimnieciskā darbība (ir atvērta spēļu zāle, solārijs un vēl kādi veikali), taču visa pārējā ēka ir pilnībā pamesta. "Tur logi ir vaļā, sniegs un lietus iet iekšā, varam tikai minēt, kas notiek ar pārsegumiem un citām ēkas detaļām," uz departamenta bezspēcību pret šādiem gadījumiem norāda O. Burovs.
Pēc pabeigšanas 1910. gadā tā bijusi viena no lielākajām dzīvojamajām ēkām Rīgā (paredzēta 400 cilvēkiem). Nama pirmais stāvs viscaur bija pielāgots tirdzniecībai un tā iekšpagalmā ilgus gadus pastāvējusi tā saucamā Ozoliņa pasāža. Patlaban nams izlikts pārdošanā. Portālā "Ektornet.lv" tā cena nosaukta teju 6 miljoni eiro jeb aptuveni 4,2 miljoni latu.
Tiesa, šai līdzīgas ēkas, kurās izmantotas ir tikai pirmā stāva telpas, kamēr pārējās ir pilnībā tukšas, atrodamas visas Brīvības ielas garumā, kā arī citās Rīgas ielās.
Vienlaikus Rīgā netrūkst arī pozitīvu piemēru, kad grausti tiek nojaukti, sakārtoti vai pilnībā restaurēti. Tā pērn no saraksta pazuduši aptuveni 60 sabiedrībai bīstamie grausti.
Kā viens no pēdējiem labajiem piemēriem ir ēka Lāčplēša ielā 7, kura pēdējos gadus bija pamesta. 1909. gadā celtais arhitekta Paula Mandelštama projektētais nams bija apdzīvots vēl salīdzinoši nesen, par ko liecināja plastikāta logi, taču, kad to pameta pēdējie iedzīvotāji, tas ātri vien pārvērtās par graustu.
Lai gan ēkas logi un durvis regulāri tika noslēgti, bezpajumtnieki, bērni un narkomāni tajā pamanījās iekļūt un laiku pa laikam pat izraisīja lokāla mēroga ugunsgrēku. "Iespējams, paaugstinātā nodokļa dēļ (nesakārtotiem īpašumiem Īpašumu departaments var ierosināt paaugstināt Nekustamā īpašuma nodokli no 1,5% līdz 3% no kadastrālās vērtības) īpašnieks pazemināja ēkas cenu un pārdeva to tādiem, kas tagad ir uzsākuši sakārtošanu," skaidro O. Burovs. Jau kopš pērnā gada ēka ir ietīta būvniecības sietā un tajā tiekot veikts kapitālais remonts.
Citi, kam šobrīd nav līdzekļu ēkas atjaunošanai un kas to negrib arī pārdot, to var sakārtot arī ar salīdzinoši lētākām metodēm. Piemēram, tā ir rīkojies koka ēkas Brīvības ielā 212a īpašnieks. Nams neapdraudēja apkārtējos iedzīvotājus, taču tā izskats degradēja vidi. Īpašnieks pēc departamenta norādījuma īsā laikā nokrāsojis māju, tādējādi uzlabojot kopējo kvartāla un ielas izskatu.
Departamenta direktors norāda, ka lielākā daļa graustu Rīgā vispār ir no koka, bet koka arhitektūras restaurācija ir ļoti dārga. Līdz ar to viņš ir iecerējis strādāt pie tā, lai valsts privātīpašniekiem kaut kādā veidā līdzfinansētu arhitektūras pieminekļu atjaunošanu. Tādējādi O. Burovs cer panākt, ka tādi seno ēku rajoni, ka, piemēram, Dzirnavu iela no Antonijas līdz Strēlnieku ielai arī reiz tiks pilnībā atjaunoti.
Gadījumā, ja īpašnieks neizrāda nekādu pretimnākšanu, Īpašumu departaments rīkojas pats un var veikt grausta demontāžu, kā tas pērn notika ar teju leģendāro kopš padomju laikiem G.Astras ielā 4 stāvošo kādas ēkas dzelzsbetona karkasu.
Jaunceltnes būvniecība bija iesākta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, bet tā netika pabeigta un visus šos gadus jaunbūve bija pamesta. Tā kā šo vietu bija iecienījuši bērni, apdraudot savas veselības un dzīvības, tika nolemts to nojaukt. Patlaban grausta vietā ir tukšs lauks.