Valdība uzdeva Satiksmes ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju izstrādāt un līdz 30.augustam iesniegt valdībā attiecīgus grozījumus Elektronisko sakaru likumā.
RAPLM piedāvā grozīt Elektronisko sakaru likumu, lai palielinātu cietušās puses iespējas saņemt pierādījumus par goda un cieņas aizskāršanu. Tomēr RAPLM uzsver, ka pirms grozījumiem jāizvērtē, vai ir nepieciešams līdz ar to dot iespēju saglabājamos datus pieprasīt jebkurā lietā civilprocesa ietvaros.
Izvērtējot tiesiskā regulējuma nepilnības, RAPLM secināja, ka nepieciešams veikt grozījumus normatīvajos aktos, kas paredz personas ierobežotās tiesības aizstāvēt savas intereses gadījumos, kad notikusi goda aizskaršana vai neslavas celšana internetā.
Patlaban persona, kurai ar šādām darbībām ir nodarīts kaitējums, nevar pilnvērtīgi un tiesiski aizstāvēt savas intereses. Personai ir jāiesniedz sūdzība rajona (pilsētas) tiesai pēc savas dzīvesvietas, norādot aizskārēja personas datus, taču šie dati cietušajai personai ir pieejami tikai ļoti retos gadījumos, norāda ministrija.
Tomēr, ievērojot Satversmē nostiprināto privātās korespondences neaizskaramības principu un tās tiesību normas, kas regulē personas datu aizsardzību, pierādījumu iegūšana no interneta vietnes turētāja par konkrēto adresātu, kas ir izplatījis tiesiski nepieļaujamu informāciju internetā, būtu pieļaujama tikai ar tiesas lēmumu, un šie dati izmantojami tikai atbildētāja noskaidrošanai, uzskata RAPLM.
Jānosaka arī, kāda apjoma saglabājamie dati ir nepieciešami, kādu kategoriju lietās visbiežāk datu sniegšana būs nepieciešama. Patlaban Elektronisko sakaru likums nenosaka faktiski saglabājamo datu nodošanas procedūru. Taču tiesību normai, kas nosaka ierobežojumu personas pamattiesībām ir jābūt pietiekoši skaidrai un precīzai, uzsver ministrija.
RAPLM norāda, ka saglabājamo datu atklāšanas iespējas civilprocesā prasa rūpīgi izskatīt arī jautājumus, kas saistīti ar pamattiesību ierobežošanu un attiecīgo prasību ietekmi uz elektronisko sakaru komersantiem, kuriem būs pienākums sniegt noteiktās ziņas, kā arī uz valsts budžetu. Ministrija arī norāda, ka citās Eiropas valstīs ir apšaubīta līdzīgu normatīvo aktu atbilstība demokrātiskas valsts iekārtai.
Atsaucoties uz starptautisko pieredzi, RAPLM norāda, ka vairākās valstīs nepilnīgi izstrādāti normatīvie akti ir atcelti, radot aizskartajām personām tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību par pamattiesību aizskārumu.
Elektronisko mediju pārstāvji, kas pieaicināti priekšlikumu sagatavošanā, atzinīgi novērtējuši iniciatīvu sakārtot interneta tiesisko un ētisko vidi un norādījuši, ka ir svarīgi veicināt un attīstīt interneta pašregulāciju, kā piemēru minot 2006.gadā parakstīto deklarāciju par cieņu, iecietību un sadarbību interneta telpā, kuru parakstīja interneta portālu redaktori, biedrību, nodibinājumu un valsts institūciju pārstāvji.
RAPLM akcentē, ka demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, un presei jābūt iespējām pildīt savu lomu, informējot sabiedrību par tai svarīgiem jautājumiem. Ja pastāv leģitīmi mērķi, vārda brīvību var ierobežot. Viens no šādiem pamatiem ir personas goda un cieņas aizsardzība, tāpat rasu vai nacionālo naidu, neiecietību un diskrimināciju kurinošas runas aizliegums.
Izvērtējot pašlaik spēkā esošo tiesisko regulējumu, RAPLM secināja, ka lemjot par vārda brīvības ierobežojumu nepieciešamību, ir strikti jāievēro samērības princips, jo īpaši attiecībā uz preses un politiskās runas brīvību. Ierobežojumi citu personu reputācijas vai cieņas aizsardzībai būs attaisnojami tikai ārkārtas gadījumos, lai vārda un preses brīvība nezaudētu savu fundamentālo nozīmi politisko uzskatu veidošanas procesā.
Lai konstatētu, vai ir pietiekams pamats ierobežot vārda brīvību, jāņem vērā ne tikai iespējamais personas goda un cieņas aizskārums, ko radījis izteikums, publikācija vai cita izteiksmes forma, bet arī citi ar lietu saistīti apstākļi. Izteikumi būtu jāvērtē visu lietas apstākļu kontekstā, piemēram, ņemot vērā kritizētās personas statusu, aplūkojamā jautājuma sabiedrisko nozīmību, publikācijas mērķi vai pašas kritizētās personas provokatīvo rīcību, norāda ministrija.
Būtiski, ka lietās par neslavas celšanu, goda un cieņas aizskaršanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas vai faktus no viedokļa vai vērtējuma. Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Ja kāds apgalvo faktu, kas aizskar personas godu un cieņu, tad šā fakta paudējam ir jāpierāda izteikuma atbilstība patiesībai. Turpretī viedoklis atspoguļo kādas personas subjektīvu vērtējumu par citu personu, tās darbību vai par kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos, uzskata RAPLM.
Ministrija uzskata, ka nepieciešama detalizēta izpēte no konstitucionālo tiesību speciālistu viedokļa. Tādas autoritatīvas Latvijas un starptautiskās institūcijas kā Latvijas Republikas Tiesībsargs, Augstākā tiesa, Ģenerālprokuratūra, Tieslietu ministrija, Eiropas cilvēktiesību un diskrimināciju aizsardzības konvencija, Eiropas Kopienu tiesa, Eiropas Datu aizsardzības uzraugs, ir norādījušas, ka saglabājamo datu atklāšana bez datu subjekta piekrišanas būtiski aizskar datu subjekta pamattiesības.
Saskaņā ar Elektronisko sakaru likumu saglabājamie dati ir noslodzes dati, atrašanās vietas dati un ar tiem saistīti dati, kas nepieciešami, lai identificētu elektronisko sakaru abonentu vai lietotāju. Piemēram, telefona sakaru gadījumā šie dati ir izsaucēja telefona numurs; abonenta vai reģistrētā lietotāja — izsaukuma iniciatora — vārds, uzvārds vai nosaukums un adrese; izsauktā telefona numurs un telefona numurs, uz kuru izsaukumu maršrutē pāradresācijas gadījumā; izsauktā telefona numura reģistrētā lietotāja vārds, uzvārds vai nosaukums un adrese, kā arī tā lietotāja vārds, uzvārds vai nosaukums un adrese, kuram izsaukumu maršrutē pāradresācijas gadījumā, kā arī citas ziņas par abonentu un viņa veiktajiem zvaniem.
Savukārt interneta pakalpojuma sniedzējam jāglabā piešķirtais lietotāja identifikators, ziņas par viņa veiktajiem pieslēgumiem un cita informācija.
Pašlaik likums paredz, ka šos datus var izsniegt tikai pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai un tiesai, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību vai nodrošinātu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un krimināllietu iztiesāšanu.