Eksperte norāda, ka "kārtējo reizi atlikts sabiedrisko mediju finansējuma jautājums, atstājot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju arī turpmāk dzīvot nestabilā, neskaidrā vidē, ko ietekmē politiķu intereses".
"Pašreizējos apstākļos, kad pieaug konkurence un tradicionālie mediji zaudē savu auditoriju, tas ir vēl bīstamāk nekā agrāk. Tas nozīmē, ka ik pa laikam sabiedrisko mediju vadītāji ar izstieptu roku ies pie deputātiem, lūdzot naudu izdzīvošanai un nespējot plānot savu darbu ilgtermiņā. Tas savukārt arvien problemātiskāku padara to spēju piedāvāt kvalitatīvu saturu," atzina Rožukalne.
Eksperte gan norāda, ka jaunais likums vismaz ir sakārtojis elektronisko mediju pakalpojumus, ko var sniegt un saņemt pēc pieprasījuma.
Rožukalne arī norāda, ka sabiedrisko mediju vajadzībām ir nepieciešams atsevišķs likums, jo jāatrisina to finansējuma un uzraudzības problēma, padarot to mazāk atkarīgu no politiskā klimata pārmaiņām.
Mediju eksperte uzsver, ka jāpārskata tie likuma panti, kas nosaka elektronisko mediju īpašnieku jautājumu, kā arī nepieciešams regulēt interneta mediju statusu.
Savukārt likuma normu, kas nosaka nepieciešamību dublēt visu saturu latviešu valodā, Rožukalne vērtē kā pārspīlētu, jo tas var sadārdzināt produktu veidošanas izmaksas.
Rožukalne arī norāda, ka jaunajā likumprojektā ir iestrādātas normas, kā rezultātā biznesa intereses nonākušas pretrunā ar kvalitāti un īpašo Latvijas situāciju - ierobežotām iespējām piedāvāt kvalitatīvu elektronisko mediju saturu latviešu valodā.
"Ja šos likuma nosacījumus nevērtē pēc vienmēr piesauktajām izdevīguma vai biznesa interesēm, tad latviešu valodas lietojuma proporciju noteikšana ir ļoti būtiska. Patiesībā mērķis Latvijā sniegt informāciju latviešu valodā, veicināt žurnālistikas un producēšanas attīstību, visplašākajā nozīmē nodrošināt dažādu kultūru mijiedarbību latviešu valodā ir vienīgais iemesls, lai Latvijā tiktu dibināti un veidoti raidošie mediji. Visas pārējās intereses un vajadzības spēj aptvert citi informācijas avoti. Protams, informācijai nacionālajos plašsaziņas līdzekļos jābūt arī citās valodās, bet likumā šī iespēja ir paredzēta," pauda Rožukalne.
Viņa norāda, ka citās valstīs, kurās arī ir nelielas auditorijas un arī valodas ziņā nošķirts mediju tirgus, nepastāv jautājums, vai mediju saturs jāveido valsts valodā. "Par to nešaubās Somijā vai Dānijā, vai, piemēram, Īslandē, kuras iedzīvotāju un auditorijas skaits ir vismaz sešas reizes mazāks nekā Latvijā," norāda eksperte.
Eksperte pauž, ka neierobežota citās valstīs un citās valodās veidotu filmu un raidījumu iekļaušana Latvijā licencēto elektronisko mediju saturā novestu pie to identitātes un unikalitātes zaudējuma. "Ir taču varena alternatīva - Latvijā kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas piedāvā neaptveramu citu valstu kanālu klāstu, iespējas paplašina nule notikusī pāreja uz digitālo apraidi. Tāpēc likumā noteiktās satura proporcijas nodrošina skatītāju izvēles iespējas saņemt tādu saturu, kas nav pieejams citos kanālos," secina Rožukalne.
Kā ziņots, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija pabeigusi izskatīt iesniegtos priekšlikumus Elektronisko mediju likumprojekta trešajam, galīgajam lasījumam.