Pārējās daļās Karinas un Tatjanas sūdzības noraidītas, pamatojoties uz to, ka viņas "nav izsmēlušas visus vietējos juridiskos līdzekļus vai ka viņas savus lūgumus iesniegušas pēc pieļaujamā termiņa, vai ka šīs sūdzības neatbilst [Eiropas cilvēktiesību] konvencijas nosacījumiem, vai ka sūdzības bijušas nepamatotas".
Savukārt Nikolaja Sļivenko sūdzības noraidītas, jo viņš izbraucis no Latvijas, pirms cilvēktiesību konvencija 1997.gada 27.jūnijā stājās spēkā Latvijā. Tiesa arī norāda, ka viņš nav "izsmēlis visus juridiskos līdzekļus" - viņa sūdzība nav izskatīta visās tiesu instancēs Latvijā. Pilns spriedumu teksts angļu un franču valodā ir pieejams Eiropas cilvēktiesību tiesas mājas lapā internetā (http://www.echr.coe.int).
Jau vēstīts, ka Sļivenko ģimenes - bijušā militārista Nikolaja, viņa sievas Tatjanas un meitas Karīnas - sūdzība ECT reģistrēta 1999.gada 22.maijā. Ģimene uzskata, ka, izdarot kratīšanu viņu dzīvesvietā un pēc tam izsniedzot viņiem izbraukšanas rīkojumus, Latvija esot pārkāpusi viņu tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz pārvietošanās brīvību.
Latvija komentāros tiesai norādījusi, ka personām bija pienākums izbraukt no Latvijas atbilstoši Latvijas un Krievijas līgumam par armijas izvešanu un vēlākā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ratifikācija nenozīmē iepriekš slēgtā līguma neievērošanu. 2001.gada martā tiesas kolēģija, kas izveidota Sļivenko lietā, nolēma paziņot par vēlmi nodot lietu Lielajai palātai, kurā ir 17 tiesneši. Šajā lietā ECT ir jālemj par to, vai piemērot Eiropas cilvēktiesību konvenciju vai Latvijas un Krievijas 1994.gada līgumu.
Sļivenko ģimene patlaban dzīvo Kurskā. Tatjana Sļivenko agrāk paziņoja Krievijas televīzijai ORT, ka pēc viņas vīra apakšpulkveža atvaļināšanās no dienesta 90 gadu vidū Latvijas varas iestādes atņēmušas viņiem dokumentus, izdarījušas kratīšanu viņu Rīgas dzīvoklī un pēc tam devušas rīkojumu atstāt Latviju. Sļivenko sacīja, ka Rīgā pārdzīvoto atceras kā murgu. Kā trešā persona šajā lietā pieaicināta Krievija.