Senāta Administratīvo lietu departaments 31. maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesa spriedumu, ar kuru noraidīts Labklājības ministrijas (LM) ierēdnes Sandras Ruckas pieteikums strīdā ar valsti par Ministru kabineta (MK) rīkojumu, kas valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā Covid-19 izplatības ierobežošanai uzlika par pienākumu valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem un amatpersonām uzrādīt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, lai pildītu darba pienākumus.
Kā ziņots, ar pieteikumu tiesā vērsās Rucka, kā arī viņas vīrs Gunārs un meita Kristīne. Šī bija pirmā skatītā lieta par valdības ārkārtējās situācijas rīkojumā iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19. Administratīvā apgabaltiesa pieteicēju pieteikumu noraidīja, bet ģimene par to iesniedza kasācijas sūdzību Senātā, kas ierosināja kasācijas tiesvedību, portāls "Delfi" uzzināja Augstākajā tiesā (AT). LM portālam "Delfi" apstiprināja, ka Rucka joprojām strādā ministrijā.
AT portālam "Delfi" skaidroja, ka izskatāmajā lietā strīds bija par to, vai Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 5.3. apakšpunkts attiecībā uz līdzpieteicējiem ir bijis tiesisks un pamatots. Līdzpieteicēji norādīja, ka konkrētais rīkojuma punkts ierobežo viņu Satversmē garantētās tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.
Apgabaltiesa Senātā apstrīdētajā spriedumā atzina, ka MK ir kompetents izsludināt ārkārtējo situāciju, kā arī obligāto vakcināciju, ierobežojumam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības, attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanā, labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto zaudējumu, līdz ar to ierobežojums ir samērīgs.
Arī Senāts secināja, ka apgabaltiesa pamatoti atzina, ka MK rīkojumā ietvertie ierobežojumi attiecībā uz Satversmes 96. un 106. pantā minētajām tiesībām, kā arī MK rīkojumā paredzētās sekas nevakcinēšanās gadījumā, nav radījušas nesamērīgu iejaukšanos līdzpieteicēju pašnoteikšanās tiesībās un tiesībās brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.
Senāts spriedumā norāda – ņemot vērā, ka no zinātniskā viedokļa vakcinācijas tika atzītas par visefektīvāko veidu, kā apkarot epidēmiju, jo tajā brīdī nebija citas alternatīvas, apgabaltiesa pamatoti secināja, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās šo kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.
Tāpat apgabaltiesa pamatoti secināja, ka attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai un ka konkrētajā lietā nav konstatējams, ka Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķi tikpat efektīvi varēja sasniegt ar līdzpieteicēju norādīto mazāk ierobežojošo līdzekli – attālinātu darba pienākumu izpildi, konstatēja Senāts.
Jau rakstīts, ka Rucku ģimenes pieteikumu noraidīja arī Administratīvā rajona tiesa. Ģimene spriedumu pārsūdzēja apgabaltiesā un pēc tam iesniedza kasācijas sūdzību Senātā.
Administratīvā rajona tiesa skaidroja, ka prasība pret obligāto vakcinēšanos tika noraidīta, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu.
Tiesa atzina, ka vakcinācijas pienākums, paredzot sekas neizpildes gadījumā, ierobežo privātpersonu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, tomēr ierobežojums bijis nepieciešams sabiedrības kopējam labumam.
Senāta trešdien pieņemtais spriedums nav pārsūdzams.
