Sienā ieblieztās futbola bumbas – Latvijas labākā sociālā darbiniece strādā cietumā  (39)

Ilonu satieku agrā svētdienas rītā vienā no Centrālcietuma daudzajām ķieģeļu ēkām. Šo iežogoto vietu pie vilciena sliedēm Ilona par savu darba vietu sauc jau divarpus gadus. Telpā gar sienu salikti krēsli, bet sienas rotā kāda mākslinieka zīmētas gleznas. Vēlāk sarunā uzzināšu, ka arī gleznas ir daļa no resocializācijas. Caur restotajiem logiem telpā iespīd pavasara saule. Ilona, smalka sieviete ar stingru balsi un spēcīgu rokas spiedienu, sveicina un pastāsta, ka no rīta plānotas divas sēdvolejbola nodarbības.

Vienlaikus viņa strikti uzsver, ka itin visas resocializācijas aktivitātes ir mērķtiecīgs komandas darbs, kas tiek īstenotas pēc noteikta plāna, metodikas un ietver konkrētu sasniedzamo uzdevumu klāstu. Ikviena resocializācijas aktivitāte īstenota pēc IeVP aprobētām programmām ar noteiktu metodiku. Tajā iesaistīts viss cietuma personāls. Ieslodzīto ikdiena cietumā aizrit pēc stingra un noteikta grafika, un neviena no mākslas, kultūras un sporta aktivitātēm nav paredzēta ieslodzīto izklaidei.

Kā brīvprātīgais pie ieslodzītajiem ieradies Aleksandrs Ronis, Latvijas paralimpietis, kurš divas reizes mēnesī no Jelgavas ar vilcienu riteņkrēslā dodas uz cietumu. Viņš arī zināms no filmas "Sarauj, Just!"

Drīz sarodas ieslodzītie – pirmajā grupā cilvēku ir mazāk, bet otrā grupa ir teju pilna. Telpas vidū pat tiek novilkts imitēts volejbola tīkls, sadalītas komandas un izskaidroti noteikumi. Daļa ieslodzīto Aleksandru pazīst un sveicina kā senu draugu. Aleksandrs ir vienīgais riteņkrēslā. Ieslodzītie un arī Ilona pati sēžas uz grīdas un piedalās spēlē. Viņa arī vēro no malas un runā ar ieslodzītajiem, kuriem ir kāds jautājums vai problēma, kur viņa kā sociālā darbiniece vajadzīga.

Ar brīvprātīgo uzmeklēšanu un uzrunāšanu Ilona nodarbojas pati individuāli. Uzrunā radošas personības, mūziķus, māksliniekus, literātus, arī nevalstiskās organizācijas. 90% gadījumu viņi piekrīt. Pavisam nesen cietumā viesojies bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, kurš stāstījis par Eiropas pilīm. "Zālē valdīja klusums. Visi klausījās," priecīgi nosaka Ilona.

Arī šodien sanākušie uzmanīgi klausījās Aleksandra stāstu – par viņa dzīvi, sportu, problēmām. Viens no ieslodzītajiem nopriecājas, ka varēs savai ģimenei pēc tam pastāstīt, ka Aleksandru saticis dzīvē.

Pasākumu saraksts liecina, ka piedāvājumā ir arī dusmu kontrolēšanas nodarbību cikls, "Cigun" vingrošanas nodarbības, smēķēšanas atmešanas atbalsta grupa, stresa mazināšanas un profesionālās izdegšanas profilakse, "Alfa kurss", dažādas izstādes un lekcijas.

"Ir pieskāriens ar to dzīvo cilvēku. Cilvēki runā par savu dzīvi, runā par mākslas procesu. Īstenībā veidojas tāda ļoti individuāla pieeja – katram ieslodzītajam meklēt veidu kā uzrunāt, lai pēc tam viņu varētu iesaistīt arī vēl kaut kādās aktivitātēs – iet kustēties, mācīties, strādāt, apgūt profesiju, mainīt domāšanu," stāsta Ilona, uzsverot, ka cietumā ir arī psihologs un kapelāns,neatsverams ir arī vecāko inspektoru ieguldījums. Rīgas Centrālcietumā ir pieci sociālie darbinieki, pieci psihologi un trīs kapelāni.

Tāpat ieslodzījuma vietas sadarbojas cita ar citu.Piemēram, ieslodzītie ar atkarībām izmanto iespēju doties uz Olaines cietuma Atkarīgo centru, kurā var iesaistīties īpaši aprobētās atkarību mazināšanas programmās. Ilona uzteic arī IeVP vadības atbalstu, kas nodrošināts gan cietuma administrācijas līmenī, gan IeVP līmenī.

Vesela komanda ir iesaistīta, un varētu pat teikt, ka ir "iespēju jūra", ja pašam cilvēkam ir vēlēšanās to izmantot, pauž Ilona. Noteiktās dienās un laikos ieslodzītie var spēlēt basketbolu un futbolu, un pat florbolu. Ilona uzsver, ka sports noder agresijas novirzīšanai.

"Dažreiz futbolā tā bumba lido tā, ka liekas, ka sienu izdauzīs. Bet labāk, ka izlaiž visu ārā futbola spēlē, nevis kaut kā citādāk," nosaka sociālā darbiniece. Jau divus gadus ir ģimeņu dienas, kad ieslodzītie var ap galdu sasēdināt visu ģimeni – arī mazākos bērnus. Piemēram, sabiedriskās domas pētījuma atziņa ir, ka ģimenes atbalstu paši ieslodzītie min kā svarīgāko ceļā uz likumpaklausīgu dzīvi.

Vaicāta, vai ieslodzīto ģimenes arī nāk, Ilona atbild apstiprinoši. "Mēs cenšamies, lai no viņiem nenovērstos, lai viņi morāli nepagrimtu. Tāpēc ir vajadzīgas arī šīs izstādes. Spēlējot sēdvoljebolu, telpā gar sienām ir gleznas, jo varbūt viņš nekad dzīvē nav redzējis nevienu gleznu, nav saticis nevienu mākslinieku, bet te viņš var ieraudzīt, novērtēt," stāsta Ilona.

Lielākā daļa no ieslodzītajiem filmas uz ekrāna nav redzējuši. Taču uz cietumu vēl atnāk aktieri, kas pastāsta par sevi un par filmēšanos.

"To savukārt ieslodzītie var pastāstīt saviem tuviniekiem. Pastarpināti viņi tā dod tuviniekiem ziņu, kā arī reklamē šos resocializācijas pasākumus savā starpā. Mēs esam ieinteresēti, lai viņi sāk kustēties un domāt. Kāpēc, es prasu cik Aleksandram (Ronim) ir pensija? Ne jau tāpēc, ka es nezinu! Bet, lai viņi uzzinātu, ka viņam ir maza pensija, bet viņš vēl nāk un palīdz viņiem. Viņiem liekas, ka viņi ir apbižoti un visi cilvēki, kas ir ārā, ir veiksmīgi. Viņiem ir tā pārliecība, ka, izejot ārā, viņiem būs darbs, viņiem būs veiksmes stāsts. Tāpēc es viņiem stāstu, ka nav jau tik vienkārši, ka jāstrādā ir diezgan daudz un ar vienu darbu nepietiks," atklāj Ilona.

Mēdz puišiem stāstīt, ka ir nogurusi, jo grib, lai viņi redz, ka nogurt var, un tas ir normāli. Ka jāstrādā ir daudz. "Stāstu, ka esmu cēlusies pulksten 5.30, mazgāju grīdu mājās, gludinu drēbes, mazgāju veļu, mazgāju traukus – ka man tas viss ir jādara, es nevaru gaidīt kādu citu, kas izdarīs. Stāstu, ka ka man ir jāstrādā, ka man ir jālasa arī lekcijas, lai nopelnītu. Viņiem ir jāparāda, ka tā var būt," noteic sieviete.

Nule kā viņa iepazinusies arī ar organizāciju "Plecs", kas ieslodzītajiem nāks stāstīt par bērnu audzināšanu. Savukārt kāda 20 gadus jauna amerikāņu latviete, kas atgriezusies uz dzīvi Latvijā, māca ieslodzītajiem angļu valodu. Kā brīvprātīgie iesaistīti arī cilvēki ar invaliditāti. "Viņi nāk, darbojas ar viņiem un stāsta par savu dzīvi un arī par problēmām. Cik viņi ir pārsteigti, kad redz, kā Aleksandrs ar rokām kāpj augšā pa trepēm. Tas ir ārkārtīgi daudz," uzsver Ilona.

Par sociālo darbinieku viņa strādājusi visu mūžu, darbā cietumā nokļuvusi pavisam nejauši. Iepriekš strādājusi ar ielu bērniem, prostitūtām, AIDS slimniekiem, narkomāniem, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un sirmgalvjiem ar demenci. Darbojusies krīžu centrā. "Visas manas zināšanas te tik mežonīgi noder man šobrīd. Viņš kaut kādu teikumu sāk, es jau saku nākošo. Viņš ir izbrīnīts, bet tad saprot, ka es saprotu, par ko viņš runā," stāsta Ilona.

Viņa atceras gadījumu, kad ieslodzītais atklājis savu aizvainojumu pret māti, kas viņa bērnībā visu laiku piedzērusies un viņam bijis jārūpējas par mazo brāli un jāvelk reibumā esošo māti mājās. "Es viņam saku, ka es esmu apvainojusies uz telefonu, ka tas ir netīrs. Tam telefonam ir ne silts, ne auksts. Lai cik tās dusmas un aizvainojums būtu patiess, tas kaitē tikai mums pašiem. Ir jāiemāca palaist vaļā," saka Ilona.

Līdz ar to viņai ir superspēja – sarežģītus jautājumus pajautāt un izskaidrot, ja tas nepieciešams, vienkāršā valodā. Un darbam viņa pieiet ar dziļu empātiju. "Kad viņi stāsta savus dzīvesstāstus, tad mati ceļas stāvus. Bet tu arī saproti, kāpēc likumsakarīgi ir izveidojies tā, ka viņi ir te. Ja māte septiņos gados pasaka, ka tagad esi ģimenē vīrietis un ir jāgādā mazākiem brālīšiem un māsām gan ēdiens, gan apģērbs...," skarbākos stāstus atceras Ilona. " Tagad viņam ir 40 gadi un jāatrod veids, kā viņu uzrunāt."

Nereti tas prasa vairākus piegājienus.

"Mums jādomā, kā atrast iespēju, lai viņi var piecelties, lai tas ieguldījums sabiedrībā nāktu atpakaļ. Mēs taču sagaidām, ka mēs kaut ko darīsim ar viņu tajā cietumā. Taču jāsaprot arī tas, ka mēs nevaram viņu salāpīt, ņemot vērā visu, kas ar viņu dzīvē noticis. Mēs varam apmācīt sociālās prasmes. Bet arī mēs nevaram neko īpaši izmainīt, ja viņš iznāk ārā un viņam nav kur nomazgāties, nemaz nerunājot, ja nav ko paēst," spriež Ilona.

Turklāt tie, kuri ieslodzījumā pavada 10 un vairāk gadus, zaudējuši sacensībā ar laiku arī tehnoloģiju ziņā. "Viņš taču nezina ne naudu, ne kā domofoni darbojas, ne tramvaju un trolejbusu e-talonus, cik daudz viņam ir tādu lietu, ko viņš pirmo reizi varētu darīt. Šie cilvēki ir automātiski izkrituši ārā no visa. Mums pašiem sev jāuzdod jautājumu – vai mums viņi ir vajadzīgi vai nav, bet mēs neesam tiesīgi izlemt, kurš ir un kurš nav. Mums ir empātiska pieeja un es gribētu, lai tas darbs ar ieslodzītajiem būtu ļoti profesionāls. Kaut vai ar to pašu brīvprātīgo atbalstu. Tas ir ļoti svarīgi," pārliecināta ir Ilona.

Viņa stāsta, ka patlaban varētu šķist, ka recidīvs samazinās, bet patiesībā ļoti daudzi Latvijas valstspiederīgie izcieš ieslodzījumu ārzemēs. Arī no ieslodzīto savstarpējām sarunām noprotams, ka kāds no viņiem pabijis cietumā Somijā, cits – Francijā, bet vēl kāds – Čehijā.

"Kad ar atsevišķām personām parunā, viņš pabijis gandrīz visos Eiropas cietumos. Ar viņiem vajadzīgs strādāt," stāsta Ilona. Par savu darbu viņa domā daudz – gan darbavietā, gan ārpus tās. Viņas novērojumi cietumā liecina, ka ļoti daudzi ieslodzītie aptuveni 40 gadu vecumā ir ar ļoti zemu izglītības līmeni – pabeiguši trīs vai četras klases. Arī profesionālās izglītības viņiem nav. Līdz ar to viņu konkurētspēja darba tirgū ir ļoti zema.

Tāpat Ilona ikdienā risina tādus ieslodzīto jautājumus, kas saistīti ar bezdarbnieka statusu, maznodrošinātā statusu, kā arī skaidro, kas notiks pēc atbrīvošanās no cietuma. Kā vienu no būtiskām problēmām Ilona izceļ dzīvesvietas jautājumu. Īpaši tas svarīgs tiem, kuriem nav pie kā un kur palikt.

"Problēma ir tā, ka mēs varam pēc ieslodzītā lūguma – pusgadu pirms atbrīvošanās – vērsties pie pašvaldības, lai tā domā, ka viņam vajadzēs kaut kur dzīvot. No pašvaldības atnāk oficiāla atbilde – lai viņš atnāk ar dokumentiem pēc tam, kad ir atbrīvojies, tad viņu ieliksim rindā un kaut kad būs dzīvoklis. Bet kur viņš dzīvos līdz tam, kad tiks pie tā dzīvokļa – tas jau ir tas jautājums," skaidro sociālā darbiniece, atkārtoti uzsverot, ka dzīvesvieta ir liela problēma.

Ilona uzsver, ka sadarbība notiek ar pašvaldības, valsts un nevalstisko sektoru, lai meklētu risinājumus arī pēc ieslodzījuma. Pases un dzīvesvietas jautājumu risināšana ir viens no piemēriem, speciālistu komandas strādā arī ar, piemēram, īpaši vardarbīgajiem ieslodzītajiem.

"Sociālais darbs cietumā ir nenormāli plašs. Viena es nevarētu neko izdarīt," sarunas noslēgumā nosaka Ilona. Viņa ka "svarīgākais ir ieraudzīt viņā cilvēku – nevis ieslodzīto, bet cilvēku".

Ieslodzījuma vietu psihologu un sociālo darbinieku vadībā pērn katrs otrais ieslodzītais iesaistījies psiholoģiskās aprūpes pasākumos un resocializācijas programmās. IeVP dati liecina, ka turpina pieaugt pieprasījums pēc palīdzības atkarību mazināšanā. Tāpat 2018. gadā 1789 cilvēki jeb 50 % no visiem ieslodzītajiem iesaistījušies vidējās, profesionālās, neformālās un augstākās izglītības programmās. Cietumu teritorijā esošajos 12 uzņēmumos algotu darbu strādāja 25 % ieslodzīto, kas ir par 2% vairāk nekā vidēji Eiropā.

Taču jau iepriekš IeVP priekšnieka vietniece Tatjana Trocka, runājot par resocializāciju, norādījusi: "Pilnveidojot ar brīvības atņemšanu saistītā kriminālsoda izpildi, ieslodzījuma vietās mērķtiecīgi ieguldīti resursi, gan resocializācijas personāla profesionālajā attīstībā, gan ieslodzīto izglītības un nodarbinātības veicināšanā. Tomēr, gatavojot esošos ieslodzītos iekļaušanai sabiedrībā, jāpatur prātā, ka daļu likumā noteikto mērķu nav iespējams sasniegt bez pašas sabiedrības atbalsta."

Tāpat jau ziņots, ka pirmdien, 25. martā, Kaņepes kultūras centrā (KKC) notiks saruna par cilvēka ceļu līdz noziegumam un prom no tā, kā arī pirmizrādi piedzīvos animācijas īsfilma, kuras ieskaņošanā piedalījies hiphopa mākslinieks Ozols.