Skele

Līdz ar citu dokumentu blāķi 2006.gada 11.janvārī tika iznīcināta arī, domājam, pēdējā reālā iespēja noskaidrot, cik objektīvi iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa pilnvaru laikā tika izmeklēta tā dēvētā podu lieta un cik pārliecinoši bija Andra Šķēles (TP) sniegtie pierādījumi, ka viņš savus "zelta podus" tiešām spējis iegādāties par "puķu naudu" un ka jebkādas runas par saņemtajiem kukuļiem bijušas pilnīgi nepamatotas, teikts Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā "Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Valsts arhīva vadība grāmatas autoriem ir norādījusi, ka 371 lieta, kurās Ģenerālprokuratūra pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu, un kuru glabāšanas termiņš ir pieci gadi, ir likumīgi iznīcinātas sadedzinot. Tas, ka ap Šķēli un viņa bijušajiem līdzgaitniekiem dažādi "nederīgi" un "nenozīmīgi" dokumenti mēdz izgaist kā pēc burvju mājiena, pēc grāmatas autoru apgalvotā, nav nekāds jaunums.

1998.gada 15.februārī LNT raidījumā "Nedēļa" parādījās tolaik mazpazīstamais uzņēmējs Matīss Kļaviņš. Viņa vadītais uzņēmums toreiz Latvijas tirgū piedāvāja Vācijas santehnikas firmas "Ideal Standart" izstrādājumus, kas bija "kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece". Ar kolēģiem Latvijā viņš parasti sazinājies pa telefonu, un kādu dienu viņam pastāstījuši, ka "Ideal Standart" precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs - toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Šķēle.

Firmai sniegta informācija, ka par preci maksās firmas "Tetra Pak" Vācijas nodaļa. Pēc pāris dienām Kļaviņš saņēmis naudu par šo pasūtījumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle, teikts grāmatā.

"Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc, ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtu," toreiz teicis Kļaviņš. Vācijā esot bijuši gadījumi, kad saņem kādu dāvanu no firmas, bet "neizbēgami, tas ir novedis pie tā, ka attiecīgais politiķis ir dabūjis atkāpties no sava amata un, bez šaubām, uz neko īpašu politiskajā jomā pretendēt vairs nevar", klāstījis Kļaviņš.

Iegādātie vācu "podi" maksāja 16 017 vācu markas. Pēc 1992.gada kursa, viena vācu marka maksāja 90 rubļus, tātad, lai atdotu parādu "Tetra Pak", Šķēlem bija nepieciešams gandrīz pusotrs miljons rubļu. Oficiāli tiek apgalvots, ka Šķēle parādu "Tetra Pak" nokārtojis 1992.gadā, apmaksājot šīs firmas semināru Jūrmalā.

Aptaujājot padomju laika puķu audzētājus Andri Ārgali un Jūliju Krūmiņu, grāmatas autori noskaidrojuši, ka veiksmīgākie puķu audzētāji pelnīja apmēram 100 000 rubļus gadā. Bet Šķēle par "puķu naudu" arī cēla māju Stopiņu pagastā.

Par īpatno "podu darījumu" "Tetra Pak" toreizējais vadītājs Kalevi Sāri Ģenerālprokuratūrā nekā slikta neatklājis, vien paskaidrojis, ka viņam ar Šķēli jau kopš 1990.gada esot bijusi "lietišķa sadarbība" un izveidojušās "draudzīgas attiecības", tā ka viņi reizumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form