Profesionālās izglītības kompetences centra Rīgas Valsts tehnikums (RVT) karogā ierakstīto devīzi "Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem radīsim" jau teju 100 gadus īsteno skolas audzēkņi, mācību spēks un absolventi. Varenā tehnikuma vēsture ir apjomīga un nesaraujami saistīta ar Latvijas vēsturi.
Par tehnikumu, kurā arodu apgūst krietni virs 2000 audzēkņu un kuru absolvējuši virkne sabiedrībā zināmu politiķu un sportistu, portālam "Delfi" stāsta RVT muzeja vadītāja Danute Grīnfelde un krājuma glabātāja Rasma Cinovska.
Aicinām ielūkoties RVT vēsturē un ikdienā, kā arī iepazīties ar skolas leģendām.
RVT pirmsākumi meklējami laika posmā vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad līdz ar zemkopības un rūpniecības attīstību radās aizvien lielāks pieprasījums pēc speciālistiem ar vidējo tehnisko izglītību.
Būvinženieris Jānis Ozoliņš kopā ar ieinteresētām personām nodibināja Rīgas Būvtehnisko sabiedrību un iesniedza Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai lūgumu atļaut atvērt Rīgā politehniskus kursus. Šie kursi uzsāka darbību 1913. gada.
Lai sagatavotu speciālistus lauksaimniecībai, 1915. gadā Būvtehniskā sabiedrība nodibināja kultūrtehnisko skolu. Pēcāk Rīgā atvēra Būvtehniskās sabiedrības tehnikumu, kurā 1918. gada oktobrī mācības uzsāka 240 audzēkņi.
Pēc neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas Būvtehniskās sabiedrības valde lūdza Latvijas valdību pārņemt tehnikumu valsts apgādē. Izglītības ministrija 1919. gada augustā paziņoja, ka tā nodod Būvtehniskajai sabiedrībai bijušās Nikolaja ģimnāzijas telpas Krišjāņa Valdemāra (toreiz Nikolaja) ielā, piešķirot arī nepieciešamos līdzekļus.
Līdz 1940. gadam tehnikumu absolvēja 1505 audzēkņi, daudzi kļuva par uzņēmējiem, rūpniekiem, zinātnes un kultūras darbiniekiem.
RVT raženo darbību pārtrauca padomju okupācija – 1940. gada jūnijā tehnikumā nomainīja administrāciju, daļēji arī mācību programmas. Smags un sarežģīts bija arī vācu okupācijas periods.
Pēc kara 1945. gadā tehnikumu pārdēvēja par Rīgas industriālo politehnikumu. Nosaukumu "Rīgas Valsts tehnikums" atjaunoja 1991. gadā.
Par vēsturi daudz zina stāstīt muzeja krājumu glabātāja Cinovska. "Atnācu šeit strādāt tālajā 1962. gadā, viens otrs no bērniem iepleš acis un nevar saprast, cik sen tas ir," smejas skolas pārstāve. "Turklāt tehnikums nav mana pirmā darba vieta."
"Kādi tik kuriozi nav bijuši," aizdomājas Cinovska. Viņa vairākus gadījumus atceras no vēstures stundām, kuras agrāk viņa pasniedza. "Lai cik tik dīvaini tas neizklausītos, stundās notiek anekdotes." Skolas pārstāve atceras, ka vienā no vēstures stundām viņa pārbaudījusi, kuri skolēni ieradušies. Viņa jautājusi, kur audzēknis uzvārdā Polis, un kāds no skolēniem saucis, ka Polis skraida pa koridoru. Starpkara periodā lietotā termina "poļu koridors" izmantošana jokos nav vienīgais, ko Cinovska atceras.
Tehnikuma muzeju sāka veidot 70. gadu vidū pēc tā brīža direktora ierosinājuma, domājot par tehnikuma 60 gadu jubileju. To ievietoja nelielā telpā laboratoriju korpusā, bet jau pēc pusgada turpat sāka strādāt uzņemšanas komisija, un muzejs beidza pastāvēt.
Muzeju no jauna sāka veidot 1989. gadā un palīgā nāca absolventi, kuri vairāk nekā 50 gadus bija saglabājuši ar mācībām tehnikumā saistītas relikvijas – nozīmītes, programmiņas, cepurītes, tehnikuma beigšanas apliecības un daudzas citas lietas, kas tagad glabājas muzeja telpās.
1991. gadā muzejs tika pie divām telpām, un līdz ar tā atklāšanu sāka veidoties jaunas tradīcijas. Tajā tiekas absolventi, tiek godināti skolotāji – veterāni, uzsākot mācību gadu, uz muzeju ar saviem audzinātājiem nāk pirmo kursu audzēkņi, savukārt pēdējā kursa audzēkņi nāk uz šejieni, lai atstātu savu parakstu tehnikuma absolventu grāmatā.
Muzejs nebūtu tapis bez absolventu labvēlības, jo tieši viņi ir tie, kas mudina saglabāt tehnikuma vērtības – atjaunot skolas karogu, tehnikuma nosaukumu, emblēmu. "Tie tiešām ir muzejā vieni no interesantākajiem un jaukākajiem brīžiem, dažiem kursiem ir ļoti spēcīgas tradīcijas, kad viņi paši satiekas, reizēm viņi satiekas pie mums," par absolventu tikšanās reizēm stāsta Grīnfelde. "Tie visi ir tādi kungi gados, lielākoties ļoti solīdi, ar tādām dzirkstelītēm acīs. Viens kurss rādīja fotogrāfijas no sava mācību laika, kur, piemēram, viņi ir pīpējuši skolas laikā. Tagad tas diemžēl ir daudz grūtāk apkarojams, visi diezgan atklāti pīpē, bet viņi bija slēpušies."
Savulaik vienā no telpām, kur šobrīd atrodas muzejs, ir bijusi Ļeņina piemiņas istaba, stāsta Cinovska, piemetinot, ka diez vai kādā citā skolā Latvijā bijusi tik "laikam atbilstoša vadība". Tehnikumā strādājuši 14 pulkveži un apakšpulkveži. "Tehnikums bija padomju laika kadru kalve, ja rūpniecības attīstība Latvijā tika forsēta, tad līdz ar to tehnikums bija pirmajās rindās šīs forsāžas nodrošināšanai. Līdz ar to partijas un pārējo darboņu uzmanība bija īpaši pievērsta šai izglītības iestādei," uzsver RVT pārstāvis Guntars Bernāts.
Tehnikumu šobrīd veido 10 nodaļas: auto, datorikas, komercdarbības, ķīmijas tehnoloģijas, mašīnbūves, tālākizglītības, drukas un mediju tehnoloģiju, kokapstrādes, dzelzceļa un enerģētikas nodaļa. Neatņemama skolas sastāvdaļa ir arī Krāslavas, Balvu, Limbažu un Laidzes struktūrvienība.
Krājuma glabātāja Cinovska atklāj, ka vecākās tradicionālās nodaļas ir mehānikai (tagad – mašīnbūvei) un ķīmijai veltītās. Tagad gan, ja salīdzina ar citām nodaļām, tās nav pašas populārākās.
20. un 30. gados tehnikuma mehāniskajā darbnīcā audzēkņiem bija jāstrādā četras stundas nedēļā, apgūstot atslēdznieku, virpotāju un kalēju darbus. Savukārt praktisko darbu noslēgumā audzēkņi skolēnu vadībā fabrikās iepazinās ar tvaika katliem, tvaika mašīnām, turbīnām un iekšdedzes dzinējiem.
Tikmēr ķīmijas nodaļā tika gatavoti darbinieki cukurfabrikām, augļu pārstrādes, papīra, celulozes, stikla fabrikām, kā arī spirta dedzinātavām un pienotavām.
Skola savu darbību dzelzceļa speciālistu sagatavošanā uzsāka 1945. gada rudenī. Kopš skolas dibināšanas vairākkārt mainīta dzelzceļnieku izglītības iestādes pakļautība, tāpat kā skolas nosaukums. Par spīti tam skola bija slavena ar savu disciplīnu un kārtību. "Dzelzceļnieki vispār pusmilitārā režīmā dzīvoja. Viņi dzīvoja kopmītnēs, kur viņiem no rīta nāca pakaļ meistars. Meistars viņus pamodināja, aizveda brokastīs, aizveda uz skolu, kur viņi visu dienu mācījās, tad viņus aizved atpakaļ uz kopmītnēm, kur viņus pārņēma komandants," zina stāstīt RVT muzeja vadītāja Grīnfelde.
Dzelzceļnieku skolā mācījušies un strādājuši daudzi "Latvijas dzelzceļa" vadošie darbinieki, kā arī sportisti, piemēram, pasaules čempions kanoe airēšanā, deputāts Ivans Klementjevs.
Pētot sarakstu ar RVT absolventiem, top skaidrs, ka vērtīgu ceļamaizi tālākai izglītībai, zinātniskam, kultūras un valstsvīru darbam tehnikumā guvuši daudzi, viņu vidū arī politiķi – Valdis Birkavs, Ēriks Jēkabsons, Dzintars Rasnačs, Ainārs Šlesers un citi.
Bet bez pazīstamiem politiķiem tehnikums lepojas arī ar izciliem sportistiem. No 1956. līdz 1960. gadam mehānikas nodaļā mācījās Skaidrīte Smildziņa (Budovska) – 60. gadu titulētākā basketboliste. Arī basketbola treneris Ainārs Bagatskis absolvējis tehnikumu – 1989. gadā.
Cinovska īpaši izceļ 1924. gada mehānikas nodaļas absolventu zemūdenes "Ronis" komandieri Hugo Legzdiņu (1903-2004), kurš saņēmis divus Triju Zvaigžņu ordeņus. Savukārt trīs RVT absolventi – Oskars Ozols (1889-1974), Otto Cielēns (1897-1941), Arnolds Paulockis (1892-1934) – ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieri.
Tāpat tehnikums lepojas ar absolventu Kārli Irbīti (1904-1997), kurš ir pazīstams latviešu lidmašīnu konstruktors un projektētājs
Raksta tapšanā izmantota Rasmas Cinovskas, Intas Bombizas, Ilgvara Grosvalda, Ilgvara Foranda un Dagnijas Vanagas grāmata "Rīgas Valsts tehnikums 95".
