Kā piektdien tika uzsvērts Valsts valodas aģentūrā notikušajā diskusijā, lai arī Latvijā dzīvojošie jaunieši svešvalodas pārzina pietiekami labi, svešvalodu zināšanu nepieciešamība ir regulāri jāaktualizē sadarbībā, kā arī būtu jāpārskata pašu valodu mācīšanas metodes skolā, tostarp ieviešot mācību priekšmetus Eiropas Savienības valstu valodās.
Diskusijas dalībnieki vienojās, ka Latvijas izglītības sistēmu par multilingvistisku gan patlaban nosaukt nevar, jo pastāv tikai bilingvāla izglītība, tomēr mācībvalodu spektrs noteikti būtu jāpaplašina.
Ja daudzvalodība skolās netiks konstanti atbalstīta, ietverot gan skolotāju kvalifikāciju celšanu, gan skolēnu motivēšanu un finanšu līdzekļu piešķiršanu, pašreizējais zināšanu līmenis varētu kristies, brīdināja Daugavpils pilsētas Bilingvālās izglītības metodiskā centra metodiķe Lidija Plociņa.
Savukārt Valsts izglītības satura centra direktors Guntis Vasiļevskis kritizēja to, ka bērniem skolā tiek mācīta tikai literārā svešvaloda, savukārt tad, ja, turpinot izglītošanos kādā noteiktā jomā, viņš vēlas izmantot skolā iemācīto valodu, jaunietim liela daļa no tās jāsāk mācīties no jauna.
Klātesošie gan prognozēja salīdzinoši lielu sabiedrības pretestību šādām pārmaiņām, neraugoties uz to, ka plašas valodu zināšanas ir pieprasītas darba tirgū un sasaucas ar Latvijas kā Eiropas valsts konceptu. Tomēr, pēc Latvijas Universitātes profesores, Saeimas deputātes Inas Druvietes (PS) domām, sabiedrībai jāapzinās, ka mācības citā valodā neapdraud latviešu valodas kā valsts valodas statusu.
Lai arī šādu izmaiņu ieviešana nenoliedzami prasītu arī visai problemātiskus grozījumus Valsts valodas likumā, starptautisko bakalaureāta programmu pastāvēšana trīs Latvijas skolās tomēr liecina, ka arī normatīvajos aktos "ceļš uz to tiek nogludināts", sacīja Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja Zaiga Sneibe.
Klātesošie sprieda, ka vienlīdz problemātisks varētu būt jautājums par to, kas skolēniem varētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību svešvalodās, jo liela daļa no pašreizējā skolu pedagoģiskā personāla svešvalodas nepārvalda pietiekami labi Padomju Savienības valodu politikas dēļ. Savukārt augstskolu topošajiem vai nesenajiem absolventiem trūkst entuziasma darbam skolās.
Tomēr par tikpat būtisku diskusijas dalībnieki atzina skolotāju motivēšanas un attieksmes maiņas nepieciešamību, par ko būtu jāparūpējas līdztekus viņu valodu zināšanu celšanai.