Trolejbuss notriec velosipēdistu Kalnciema ielā Rīgā; vīrieti ar smagām traumām nogādā slimnīcā. Tā portāls "Delfi" rakstīja 2015. gada 22. jūlijā – dienā, kas kļuva liktenīga Aleksandram Kaļičavam, kurš sadursmē ar trolejbusu Pārdaugavā zaudēja kāju.

Pēc pārdzīvotā 34 gadus vecais dizainers un aktīva dzīvesveida piekritējs Aleksandrs sāka rakstīt blogu, kurā dalās pārdomās pēc notikušā.

Lai arī jaunā vīrieša zaudējums šķiet neaptverams ikvienam, kurš dzīvi vada ar visām ekstremitātēm, Aleksandra vēstījumi nav vainīgo meklēšana vai dusmu un bēdu pilni ieraksti. Tie ir pārsteidzoši pozitīvi teksti par dzīvi, saviem tuvajiem cilvēkiem - mīļoto sievu un meitiņām - un to, kā viņi visi kopā sadzīvo ar jauno situāciju.

Aleksandra blogā rakstītais noteikti varētu būt noderīga un arī uzmundrinoša lasāmviela ikvienam, kuram gadījies kļūt par līdzīgas situācijas upuri.

Ceļš līdz pirmajiem soļiem

Aleksandrs mūs uzņem savās mājās Jūrmalā. Kopā ar vīrieti arī šajā brīdī ir mīlošā sieva un mazās meitiņas. Ciemojoties pie Kaļičavu ģimenes, jūtams patīkams miers un labestība, dzirdamas priecīgu bērnu čalas un ģimenes kopīgā rosība.

Jautāts, cik tāls ceļš vēl ir līdz pirmajiem soļiem ar Aleksandra izvēlēto "C-Leg" protēzi, vīrietis atzīst, ka šo "attālumu" viņš redz kā savdabīgu eksperimentu. Pēc notikušā Aleksandram sākotnēji vienkārši gribējies pierakstīt savas domas, bet to, ka blogam būs šāds "efekts", vīrietis nemaz neesot gaidījis.

"Esmu saņēmis neskaitāmas vēstules, kurās cilvēki pauž atbalstu, raksta labus vārdus. Saņemu tik daudz ziņu, ka gandrīz pietrūkst laika uz tām visām atbildēt. Uzskatu, ka nauda, kas tiek sūtīta, ir cilvēku atbilde manām pārdomām blogā.

Pašlaik protēzei savākti jau vairāk nekā 68% no nepieciešamās summas. Jūtos labi, neraugoties uz to, ka pirms pāris dienām gadījās nokrist. Pāris dienas pēc kritiena nogulēju, šodien aizbraucu uz poliklīniku, kur man veica rentgenu. Salauzis neko neesmu, tikai sasities. Mājās daru visādus darbus, cilāju smagumus, viss notiek, dzīve turpinās!" teic Aleksandrs.

Foto: Privātais arhīvs

Kā 'Robokops' vai Terminators

Jautāts, kā viņam izdevies nedusmoties un tik ātri un veiksmīgi sadzīvot ar radušos situāciju, Aleksandrs atzīst, ka jau pavisam neilgi pēc negadījuma sapratis, ka dusmošanās un negācijas neko labu nedos. "Jo ātrāk sliktās domas atstāj, jo labāk pašam," uzskata jaunais vīrietis.

Viņš ir pārliecināts, ka viduslaikos noteikti nespētu ilgi saglabāt tādu optimismu kā pašlaik un pauž prieku par mūsdienu medicīnas un tehnoloģiju iespējām. "Pašlaik, ar iespējām, sev zaudēto ekstremitāšu vietā uzlikt jaunus tehnoloģiju brīnumus, nav jēgas bēdāties. Kāju man uzliks, un tā darbosies. Protams, paies laiks rehabilitācijai, tomēr tā ir noticis un to mainīt vairs nav iespējams," viņš stāsta.

Kad Aleksandrs attapies pēc operācijas, mediķi sacījuši, ka šuves dzīst desmit dienas, audi dzīst vēl divas nedēļas, bet pirmo pagaidu protēzi iespējams vilkt divus mēnešus pēc kājas amputācijas. "Tātad – jau pēc mēneša varēšu sākt mācīties pārvietoties ar pagaidu protēzi. Vēl pēc gada cilvēki jau varot staigāt. Tomēr uzskatu, ja pie mācīšanās staigāt ar protēzi piestrādā, šo procesu var veikt ātrāk – sākt staigāt pēc sešiem vai deviņiem mēnešiem," apņēmības pilns ir Aleksandrs, kurš pēc diviem mēnešiem dosies uz Vaivaru rehabilitācijas centru, kur viņu apmācīs protēzes lietošanas smalkumos.

Aleksandra meitenes

Aleksandra sieva un meitas ar situāciju tiek galā – to atzīst gan ģimenes galva, gan viņa sieva. Viņi abi, viens otru papildinot stāsta, ka, iespējams, vienam otru saprast ir viegli līdzīgo uzskatu dēļ. "Esmu sācis skaidrāk izteikt savas domas un vēlmes. Esmu kļuvis skarbāks un tiešāks," teic Aleksandrs, taču viņa sieva pārtrauc dzīvesbiedru un iestarpina, ka, viņasprāt, Aleksandrs kļuvis gluži pretēji – maigāks.

Vīrietis arī atklāj – ja agrāk reizēm gadījies nesavaldīties un pateikt sievai ko lieku, līdz ar jauno situāciju viņš iemācījies kļūt savaldīgāks.

Nākotnes gaidas un plāni

"Iepriekš bieži vien ir bijuši brīži, kad dažādas ieceres un vēlmes es nerealizēju, bet "nolieku tās maliņā". Pašlaik ir cita situācija – saprotu, ka atlikt neko nevajadzētu. Visu savu brīvo laiku cenšos pavadīt lietderīgi," stāsta vīrietis.

Viņš iecerējis – tiklīdz varēs paspert dažus soļus, dosies uz Rumbulu lidot ar paraplānu, bet globālas pārmaiņas savā dzīvē Aleksandrs vēl nav ieplānojis. Arī konkrētus lēmumus par to, ko darīt turpmāk, Aleksandrs nav pieņēmis.

"Turpināšu savu sirds darbu – dizainu, būšu kopā ar savām meitenēm, gribētos atkal sportot, arī ceļot – piemēram, ceturto reizi doties uz Indiju," teic vīrietis.

Ko darīt, lai tā nenotiktu…

Jautāts, kas cilvēkiem būtu jādara, lai tik traģiski negadījumi nekļūtu par ikdienu, vīrietis norāda: "Kad pārvietojies par pilsētu ar raitu satiksmi, vienmēr jādomā ne tikai par sevi, bet arī par kaķi, suni, bērnu, gājēju, automobili. Droši vien galvenais likums ir "Ievēro distanci!" – tas vienmēr sevi attaisno.

Tāpat nenāktu par ļaunu sakārtot arī veloceliņus, jo pašlaik pa tiem braukt nav īpaši liela prieka. Kamēr, piemēram, Vācijā sākumā ceļa segumā ieklāj betonu, bet virsū asfaltu, Latvijā asfaltu lej pa virsu smiltīm, bet pēc mēneša lāpa bedres. Tāda attieksme redzama visās lietās. Būtu jādomā, kā lietas padarīt vērtīgas ilgtermiņā, jāievēro distanci un jābeidz runāt pa telefonu braucot."

Aleksandrs ar dzīvesbiedri saka lielu paldies visiem cilvēkiem, kuri raksta, atbalsta, ziedo protēzei vai vienkārši uzmundrina. Protēzes "C-Leg" iegādei, ar kuru Aleksandrs varēs atsākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, no nepieciešamajiem 46 tūkstošiem eiro saziedots jau vairāk nekā 31 tūkstotis eiro.

*Spēriens pa pakaļu (Пинок под зад) - Aleksandra bloga nosaukums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!