Latvijā spirāles valsts nesubsidē. Kontracepcija vīriešiem vispār nav dienaskārtībā. Vairākus gadus Veselības ministrija virza skatīšanai ieceri budžetā piešķirt finanses spirālēm riska gadījumiem, tomēr ir citas, prioritārākas jomas. Arī šogad viens miljons eiro netiks ieguldīts spirālēs, kas būtu nonākušas pie valsts programmā strādājošiem ginekologiem.
Tā nu izsargāšanās politikas izmaksas paliek pašvaldību ziņā. Tās, kuras iedala tam līdzekļus, pilnībā spirāles apmaksā tikai tad, kad sociālais dienests to uzskata par vajadzīgu. Tēma ir tik jutīga, ka sievietes reti piekrīt sarunai par kontracepciju pat ar ārstu. Rīgā divu gadu laikā bijuši vien pieci gadījumi, kad sociālais dienests sedzis kontracepcijas līdzekļa izmaksas. Tikmēr kādā mazā ciematā Rēzeknes pusē ir vairāk gadījumu, jo tur strādā teicama sociālā darbiniece. Viņa nevēlējās atklāt savu vārdu, jo tas nebūtu ētiski, ka stāsta par saviem klientiem. Sievietes viņa māk uzrunāt precīzi, silti, neuzbāzīgi, motivējoši. Divus gadus ieminējusies par spirāli 12 bērnu mammai, kuras veselība jau bijusi kritiska. "Es teicu, ka divpadsmit ir ducis, tāds labs cipars – nav kā 13, velna ducis," saka darbiniece. Izdevies sievieti aizvest pie ginekologa, piekritusi spirāles ievietošanai. Par vēlu. Ģimenei Covid-19 laikā radušās problēmas un visi bērni atņemti, atrodas ārpusģimenes aprūpē.
