ST par neatbilstošām atzinusi normas par dabasgāzes piegādi un lietošanu  (9)

Lieta tika ierosināta pēc vairāku tiesu pieteikumiem, kopumā apvienojot astoņas lietas.

ST pēc vairāku pieteicēju pieteikumiem vērtēja Enerģētikas likuma 42.3 pirmās daļas atbilstību Satversmes 64. pantam un 105. pantam, Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98., 99. un 100. punktu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka normas, kas regulē samaksu par dabasgāzi gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumus vai līgumu par dabasgāzes, kā arī normas par kompensāciju, ko enerģijas lietotājs šādos gadījumos maksā sistēmas operatoram, neatbilst Satversmei.

Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunkts neatbilstot Satversmes 64. un 105. pantam, jo ar apstrīdēto likuma normu tieši Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka pārkāpuma gadījumā patērētās dabasgāzes daudzumu.

Ar minēto noteikumu normu Ministru kabinets pēc būtības esot pārdeleģējis šo uzdevumu sistēmas operatoram, tādējādi pārkāpjot tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā likuma normā, kā arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 85 98. un 100. punktā paredzētā kompensācija ir sods par enerģijas lietotāja izdarītu pārkāpumu. Nosakot šo sodu, Ministru kabinets esot pārkāpis likumdevēja pilnvarojumu.

Turklāt apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs.

Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmā daļa, kas spēkā bija līdz 2016. gada 7. martam paredzēja, ka, "ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu, vai līgumu par dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kā arī kompensāciju. Kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību, nosaka Ministru kabinets."

Ministru kabineta noteikumu "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkts noteic, ka, "ja sistēmas operators konstatē un pierāda līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei šo noteikumu, dabasgāzes piegādes līguma vai sistēmas pakalpojuma līguma pārkāpumu, kas radies lietotāja darbības vai bezdarbības dēļ, un kura dēļ lietotājam ir samazināts patērētās dabasgāzes uzskaitītais daudzums vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, lietotājs samaksā par patērēto dabasgāzi, kā arī kompensāciju saskaņā ar sistēmas operatora izrakstītu pretenziju par līgumsaistību izpildi. Lietotājam ir pienākums laikus un pilnā apmērā norēķināties ar sistēmas operatoru."

Turpretim 99. punkts paredz kārtību, kādā tiek aprēķināts minētā pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes apjoms.

Savukārt 100. punkts paredz, ka sistēmas operators šo noteikumu 98. punktā minēto kompensāciju nosaka, reizinot šo noteikumu 99. punktā noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā.

ST secināja, ka normas, kas noteica izlietotās dabasgāzes un pārkāpuma gadījumā enerģijas lietotāja maksātās kompensācijas aprēķina kārtību, neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam.

Spriedumā skaidrots, ka Satversmes 64. pants nosaka, ka "Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros," savukārt 105. pants, ka "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Savā spriedumā ST norādījusi, ka viena no pieteikumu iesniedzējām attiecībā uz apstrīdēto likuma normu izteikusi tādu prasījumu, kas jau ticis izspriests iepriekš, līdz ar to ST izskatāmajā lietā izlēma izbeigt tiesvedību daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam, bet pārējā daļā – turpināt.

ST atzina, ka to personas naudas līdzekļu aizsardzība, kuri ir izlietojami ar apstrīdēto likuma normu noteikto maksājumu veikšanai, ietilpst Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. Tātad apstrīdētās normas ierobežoja personai – enerģijas lietotājam – Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības.

Apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums bija noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

ST arī atzina, ka konkrētajā gadījumā likumdevējs ne vien pats bija izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets var konkretizēt. Proti, pat ja likumdevēja dotais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs, vai salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts.

Enerģijas lietotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums bija saistīts ar energoapgādes nepārtrauktības nodrošināšanu un vienlīdzības veicināšanu šo lietotāju un monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesiskajās attiecībās. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam bija leģitīmi mērķi – citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

ST atzina, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums samaksāt par izlietoto dabasgāzi un samaksāt kompensāciju bija vērsts uz energoapgādes sistēmas nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu funkcionēšanu. Turklāt tas motivēja enerģijas lietotāju ievērot dabasgāzes lietošanas noteikumus un līgumu par dabasgāzes piegādi un sekmēja dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu prevenciju. Tādējādi minētais pienākums bija piemērots līdzeklis enerģijas lietotāja tiesību aizsargāšanai un sabiedrības labklājības veicināšanai.

Monopolstāvokļa apstākļos Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana vai sodi, kas piemērojami saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu, nebija uzskatāmi par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi un samaksāt kompensāciju. Tādējādi nepastāvēja citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

ST secināja, ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas funkcionāliem traucējumiem. Tādējādi enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums bija samērīgs. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma atbilda Satversmes 64. un 105. pantam.

ST vērtēja apstrīdētās noteikumu normas kā vienotu tiesisku regulējumu un atzina, ka tās detalizētāk regulēja apstrīdētās likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā un neradīja tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma.

Tomēr ST atzina, ka apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kurā tiek izmantotas sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās diferencētās patēriņa normas, nav satversmīga. Proti, Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas, tādēļ pārkāptas likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežas.

Apstrīdētajās noteikumu normās bija paredzētas vairākas patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes. ST uzsvēra, ka tās ir satversmīgas tikai tad, ja atbilstoši taisnīguma principam nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību dalībnieku ekonomisko ekvivalenci un to, ka patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts faktiski. Vienīgi patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, saskaņā ar kuru tiek izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos, nodrošināja ekonomisko ekvivalenci. Vispārīgā gadījumā patērētās dabasgāzes daudzums, kas noteikts pēc pārējām metodēm, ir lielāks par faktisko dabasgāzes patēriņu.

ST atzina, ka apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajai kompensācijai jābūt noteiktai tādā apmērā, lai sekmētu dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju. Tas nozīmē, ka kompensācijas kā līgumsodam pielīdzināma maksājuma apmēram jābūt pielāgojamam iespējamā pārkāpuma apstākļiem. Tomēr ST neguva apstiprinājumu tam, ka kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode būtu saistīta ar šādiem apstākļiem. Vēl jo vairāk –, vispārsaistošā veidā nosakot kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodi, nav pamata kompensācijas apmēru saistīt ar tādiem iespējamiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kuru apmēra noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nav objektīvi apgrūtināta.

Šādā situācijā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode, saskaņā ar kuru tas tiek noteikts divkāršā dabasgāzes tirdzniecības tarifa apmērā atbilstoši apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteiktajam dabasgāzes daudzumam, ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga.

ST noteica, ka apstrīdētās noteikumu normas attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža.

ST nosprieda izbeigt tiesvedību lietā daļā par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam.

Tiesa nosprieda atzīt Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmo daļu, ciktāl tā attiecas uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs, par atbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam, un atzīt Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98., 99. un 100. punktu par atbilstošu Satversmes un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai.

ST atzina Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98., 99. un 100. punktu par neatbilstošu Satversmes un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai un attiecībā uz personām, kurām tas piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, spēkā neesošu no spēkā stāšanās brīža.

ST nosprieda atzīt Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98., 99. un 100. punktu, ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajos paredzētajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, par neatbilstošu Satversmes un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai un attiecībā uz personām, kurām tas piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, spēkā neesošu no spēkā stāšanās brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.