Pieteikuma iesniedzēja gan norādīja, ka nomas maksa piespiedu nomas gadījumā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības, taču viņa neapstrīdēja nomas maksas apmēru. Tādēļ Satversmes tiesa šajā lietā vērtēja tikai piespiedu nomas institūta atbilstību Satversmei, nevērtējot nomas maksas apmēra atbilstību.
Satversmes tiesa secināja, ka atšķirīgi noteikumi attiecībā uz zemes īpašniekiem, kuru zeme atrodas brīvostu teritorijās, un citiem zemes īpašniekiem, atbilst vienlīdzības principam: brīvostu zeme pilda īpašas funkcijas un šādas zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojumi ir daudz būtiskāki, nekā citu zemes īpašnieku tiesību ierobežojumi.
Satversmes tiesa norādīja, ka likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" pieņemšanas laikā vēl nebija atjaunots Civillikuma spēks; servitūts to laiku tiesībās netika regulēts. Tādēļ likumdevēja izvēle par labu piespiedu nomai bija visatbilstošākā tā brīža situācijai. Tiesa arī norādīja, ka pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības, nodibinot servitūtu, netiktu ierobežotas mazāk, nekā piespiedu nomas gadījumā.
Satversmes tiesa norādīja, ka nodokļi nevar būt kritērijs normas satversmībai: likumdevējs var grozīt normatīvos aktus, paredzot izdevīgākos noteikumus tāda vai cita veida atlīdzības par zemes izmantošanu saņēmējiem. Savukārt, pieteikuma iesniedzēja šajā lietā nav apstrīdējusi nodokļu tiesību normas, kas noteic, kādi personas ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un cik lielā mērā.