Foto: DELFI
Tāpat kā decembra sākumā, kad portāls "Delfi" Elvīru Vaitkeviču (22) satika pirmoreiz, kājās arī šoreiz viņai rozā kedas ar metāla kniedēm. Taču tagad viņa devusies tālāk. Toreiz aizvadīja pēdējās nedēļas sociālās aprūpes centrā "Tērvete," kur dzīvoja kopā ar 200 senioriem. Nonāca tur apstākļu spiesta pēc smagās traumas, kas viņu iecēla riteņkrēslā. Elvīra cīnījās par patstāvīgas dzīves iespēju un tagad viņa mīt pašvaldības dzīvoklī Pampāļos, mājā, kas gan priecē, gan arī atklāj šķēršļus.

Tiekamies gan ne Saldus novada Pampāļu pagastā, bet Rīgā, rehabilitācijas centrā "Poga", kas dibināts ar labdarības organizācijas "Ziedot.lv" atbalstu. Rehabilitācijas kursu Elvīra iziet, pateicoties cilvēku saziedotajai naudai "Delfi" atbalsta projektā "Stiprini stipros", ko rīkoja sadarbībā ar "Ziedot.lv".

Trīs nedēļu rehabilitācijas kursa izmaksas ir 1020 eiro, kursa laikā Elvīrai un viņas pavadonim, kurš ir viņas tētis, tiek nodrošināta arī naktsmītne un ēdināšana 584 eiro apmērā.

Pēc divām nedēļām apritēs tieši četri gadi kopš autoavārijas, kurā tolaik 18 gadus vecā Elvīra guva mugurkaula lūzumu un mugurkaula smadzeņu bojājumu. Kopš šīs dienas kājas ir nekustīgas, un ārstu prognozes, ka tā būs arī turpmāk, Elvīra ir pieņēmusi. Viņa ir ratiņkrēslā. Taču cenšas, kā vien var, lai justos labi – garīgi un fiziski stiprinātu sevi un padarītu pēc iespējas neatkarīgu no apkārtējo palīdzības. Vairāk par Elvīru var lasīt šeit.

"Izturēt var, jo vajag"

Ar valsts divreiz gadā Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" apmaksāto rehabilitāciju nepietiek, tāpēc visus šos gadus Elvīra, neņemot brīvdienas, aptuveni pusotru stundu mājās pavada vertikalizācijas krēslā un pēc tam izpilda vingrinājumu kompleksu.

Ar "Ziedot.lv" palīdzību viņa trīs reizes izgāja intensīvu rehabilitāciju centrā "Poga", tagad, kad projektā "Stiprini stipros" savākta nauda, ir jau ceturtais kurss. Nodarbības ir katru darbadienu – fizioterapija un "G-EO System" gaitas robots, atsevišķās dienās arī masāža un ergoterapija.

"Ja salīdzina pirmo kursu ar šīs dienas nodarbību, mēs esam tikuši uz priekšu. Mūsu lielais mērķis ir uzlabot Elvīras pašaprūpi. Lai, veicot jebkuru ikdienas darbību, viņa būtu maksimāli neatkarīga, lai viena pati var visu izdarīt. Tam ir vajadzīgs diezgan liels muskuļu spēks gan augšējās ekstremitātēs, gan rumpja stabilitātē, lai var noturēt savu ķermeni," saka fizioterapeits Rihards Pētersons, kurš ar Elvīru "Pogā" ir kopš pirmās dienas. Viņu var saukt par rehabilitācijas procesa virzītāju.

Lai arī sliktā ziņa ir tā, ka šādā situācijā muskuļiem diemžēl ir tendence atrofēties, pozitīvi ir tas, ka, trenējoties, tas nenotiks strauji. Gaitas robots pacienta kājas kustina pasīvi, proti, mehāniski, tomēr tāpat muskuļu tonuss pieaug. Fotogalerija sniedz ieskatu šajā procesā:

Pētersons atzīmē, ka gaitas robots arī Latvijā ir vienīgais veids, kā ratiņkrēslā esošajiem cilvēkiem palīdzēt attālināt osteoporozi. "Perifērā asinsrite daudz lēnāka, ja netiek kustinātas kājas. Ļoti samazinās kaulu blīvums. Robots kustina muskuļus, locītavas, līdz ar to izstrādājas daudz un dažādas vielas, kas stimulē kaulaudu un skrimšļa atjaunošanos," viņš skaidro.

Robots arī uzlabo kardiovaskulāro izturību un vispār kopumā slodzes izturību. "Robots nav viegls pasākums – līdzīgi kā trenējoties trenažieru zālē, ir diezgan smagi. Ir grūti sevi 40 minūtes noturēt vertikālā stāvoklī. Ja nesasprindzina vēderpresi un neatbalstās ar rokām, "gaita" būtu visai nestabila," saka fizioterapeits.

Salīdzinot ar pirmo nodarbību robotā, Elvīras "soļu" skaits un ātrums ir daudz lielāks, slodzes intensitāte ir augusi. "Izturēt var, jo vajag," par slodzi lakoniski nosaka pati Elvīra.

Kā sākās jaunā dzīve Pampāļos

Uz jauno dzīvesvietu Pampāļos Elvīra pārcēlās pērnā gada 20. decembrī. "Tajā nedēļā, kad bija 20. decembris, es zvanīju uz Saldus novada domi. Pacēlāja jaunajās mājās vēl nebija, bet es teicu: ja var, lai tik un tā ved mani mājās, ko es vēl centrā "Tērvete" gaidīšu," atceras Elvīra. Lai arī Saldus novada domes atrastais pašvaldības dzīvoklis atrodas ēkas pirmajā stāvā, pacēlājs nepieciešams, lai pārvarētu dažus pakāpienus kāpņutelpā līdz durvīm. To vietējā pagasta pārvalde uzstādīja janvāra sākumā.

Tāpēc sākums Pampāļos tika aizvadīts lielākoties dzīvoklī. Tiesa, reiz apmeklējot baznīcu, Elvīra iepazinusies ar kādu sievieti, kura apņēmās viņai palīdzēt un tā arī rīkojās – sarunāja divus puišus, kas uztaisīja divu dēlīšu konstrukciju uz trepēm, lai Elvīra var nobraukt lejā un uzbraukt augšā pa kāpnēm.

"Es pat necerēju, ka sanāks, bet man par to bija liels prieks. Pāris reizes tiku laukā, kad ārā bija labs laiks"
Elvīra Vaitkeviča

Dzīvoklis ir pielāgots cilvēkam, kas dzīvo ratiņkrēslā. Elvīras tētis palīdzējis pielāgot mājokli vēl pirms viņas ierašanās. "Tur ir skaisti, man patiešām patīk. Ir paplašinātas virtuves un vannasistabas durvis. Nomazgāties es varu, drēbes izmazgāt varu. Ir plašums, virtuvē, istabā, es visur tieku," saka Elvīra.

Jaunajā dzīvesvietā viņa dzīvo kopā ar tēti. "Labi mums abiem klājas, viņš man palīdz, cik var. Es gan pati daudz ko varu izdarīt, nav viņam jābūt 24 stundas man blakus," saka Elvīra.

Tētis gan viņu vienmēr pavada ikdienas gaitās, dodoties ārā. Soļo viņai līdzās, riteņkrēslam nepieskaroties, jo Elvīra brauc pati. Tomēr ir situācijas, kurās bez otra cilvēka rokas neiztikt.

Proti, nevar nepieminēt pāris barjeras, kas atklājās jaunajā dzīvesvietā. Tās ir ļoti ciešās un smagās durvis, ko saviem spēkiem Elvīra nevar atvērt. Durvju konstrukcija, visticamāk, veidota, lai ziemās neizsaldētu kāpņutelpu, un Elvīra pieļauj, ka ugunsdrošībai.

Turklāt bez durvīm ir vēl viena barjera, proti, 15 centimetru pakāpiens, pa kuru jānobrauc vai jāuzbrauc, lai tiktu ārā no mājas vai tajā iekļūtu. Cilvēkam ratiņkrēslā tas ir ļoti liels šķērslis, atzīst Elvīras fizioterapeits Pētersons: "Uzbraukt jau nevar, ja cilvēks nespēj tā pieliekties uz priekšu uz uzstumt sevi augšā par tiem 15 centimetriem. Tādas rumpja stabilitātes Elvīrai vēl nav, un viss nav pat atkarīgs no viņas spēka. Lejā nobraukt arī ir ļoti bīstami, jo, ja priekšējie rati ir mazāki, var aiziet uz priekšu un izkrist ārā. Pakāpienam varētu uzbūvēt mazu rampu".

Par šo problēmu Elvīra apņēmusies pēc atgriešanās no rehabilitācijas Rīgā runāt ar nama pārvaldnieku. Līdz šim Elvīra un viņas tētis centušies iztikt ar pašdarinātu risinājumu. "Tētis pieliek mazu koka rampiņu, lai varu nobraukt lejā. Bet to nevar atstāt, jānes vienmēr atpakaļ dzīvoklī, jo tā ir diezgan gara, un garām brauc mašīnas," saka Elvīra.

Kaķītis un manikīrs

Pirms Elvīra ieradās Pampāļos, decembrī portālam "Delfi" pagasta pārvaldē atzina, ka viņu tur jau gaidot, gatavojot pacēlāju, apzinot arī vides pieejamību. Elvīra šajā pagastā, kur mīt mazāk par tūkstoti iedzīvotāju, bija jaunums – viņa, visticamāk, būšot vienīgais cilvēks riteņkrēslā.

Ierodoties apkārtējo skatienus Elvīra pamanījusi, viņa pasmaida. Taču grūti spriest, vai interesi izpelnījās viņas riteņkrēsls vai vienkārši jauna seja pagastā.

Pampāļi viņu pieņēmuši draudzīgi, īpaši laipnās pārdevējas vietējā veikalā un cilvēki vietējā kapelā, uz kuru mācītājs brauc divas reizes mēnesī. "Es tagad esmu pampāļniece, man ir prieks un man šeit patīk. Protams, tikai divi mēneši pagājuši, un man vēl jāiedzīvojas," saka Elvīra. Uz 25 kilometru tālo Saldu, kur dzīvo draudzene, pagaidām nav mēģinājusi braukt, jo nav bijusi vajadzība. Tiesa, Elvīra arī apzinās grūtības, jo nav sava transporta.

Kopš smagās nelaimes Elvīra tagad daudz ko primāri vērtē no vides pieejamības viedokļa. "Pampāļos ir mazs ciematiņš, ko var labi izbraukāt. Apkārt var apbraukt, veikalā var iebraukt, tur ir ģimenes ārsts, aptieka, bet tur nav ļoti daudz, kur braukt. Ir divi trīs maziņi kalni, bet tos jau var pārvarēt," pasmaida Elvīra. Vietējā kafejnīcā ar riteņkrēslu viņa nevarētu iebraukt, bet, kā pati saka: "Paēst es varu arī mājās, nav ko tērēt naudu."

Kļūstot stiprākai, Elvīra arī domā par piemērotu darbu, ko viņa varētu strādāt. Atsevišķas idejas no vietējiem iedzīvotājiem izskanējušas, bet par tām vēl pāragri runāt. Elvīra visvairāk vēlētos izmācīties par manikīra speciālisti.

Tāpat arī plānos ir trešais dzīvokļa biedrs – kaķītis.
"Jā, gribu sev kaķīti. Ja es par sevi varu parūpēties, es varētu parūpēties arī par viņu un dot viņam mājas"
Elvīra Vaitkeviča

Atvadoties viņa arī lūdz pateikties ziedotājiem, kas ziedoja naudu viņas rehabilitācijai atbalsta projektā "Stiprini stipros". Cilvēki pērnā gada decembrī Elvīrai noziedoja vairāk nekā 4000 eiro, kas tiek novirzīti tieši rehabilitācijas kursiem, šim un turpmākajiem. "Es viņiem ļoti pateicos. Lai viņiem arī ir laba veselība, un lai novērtē to, kas ir apkārt, galvenais savus cilvēkus apkārt. Un pasakiet, lai ir uzmanīgi par savu drošību un sargā sevi. Un neskatās telefonā, kad ir pie stūres!"

Pēc tikšanās ar Elvīru, prātā paliek arī dzīves mācība, ko viņa savos 22 gados sapratusi. "Ja tāds cilvēks, kāds esmu es, par sevi nepastāv, tad viņu neņems vērā. Tas tā nu ir patiešām," viņa nosaka.

Atbalsta projektu "Stiprini stipros" iesāka dažādu ģimeņu pieredzes stāsti, kas iezīmē daļu no problēmām, ar kurām ik dienu saskaras tie, kuri ilgstoši aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, un nākotnē "Delfi" kā vadošais ziņu portāls padziļināti analizēs sociālās un veselības aprūpes sistēmas robu cēloņus un iespējamos risinājumus. Līdz šim kopumā savākti vairāk nekā 67 tūkstoši eiro. Projekts joprojām turpinās, atbalstot citas ģimenes līdzīgā situācijā, tam var ziedot šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!