Pēc Štokenberga domām, radikālu viedokļu pieaugums saistāms ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Tomēr šī tendence esot novērojama ne tikai priekšvēlēšanu laikā. Ministrs ar preses sekretāres starpniecību uzsvēra, ka demokrātiskā valstī brīva viedokļa paušana ir viena no pamatvērtībām, tomēr tajā pašā laikā Drošības policija (DP) publikācijām sekojot līdzi un regulāri vērojot, kā tas ietekmē drošības situāciju valstī.
Laikraksta aptaujātie mediju pētnieki atzīst, lasot krievu presi, varētu just zināmu kultūršoku, bet, lai varētu objektīvi spriest, vajadzētu mēģināt iejusties viņu lasītāja ādā. Citi pētnieki norāda uz Latvijas krievvalodīgo kopienas arvien lielāko atsvešinātības izjūtu vai vilšanos "Saskaņas centra" (SC) samiernieciskajā pozīcijā, kas acīmredzamus augļus tā arī nav nesusi.
Mediju eksperte Olga Proskurova-Timofejeva gan aicina atturēties no pārsteidzīgiem spriedumiem: "No tīri akadēmiska viedokļa tendences būtu nosakāmas tikai pēc pētījuma, piemēram, kontentanalīzes, kas ietver ļoti liela apjoma publikāciju izpēti. Citādi var teikt, ka, ja ir gan [kādreizēja nacionālboļševiku līdera Vladimira] Lindermana, gan [kultūras ministres] Sarmītes Ēlertes viedokļi, tā ir nevis kādas pozīcijas uzsvēršana, bet viedokļu daudzveidība."
"Konjunktūra ir tāda, ka spēcīgākais medijs ir televīzija, un, spriežot pēc aptaujām, krievu iedzīvotāji Latvijā labprāt skatās Krievijas televīziju, kur viņiem tiek stāstīts zināms Kremļa viedoklis. Krievu presei Latvijā vispār ir grūti izdzīvot, jo tirgus ir mazs, tādēļ viņi patiesībā ir tādā kā slazdā - spiesti nevis veidot savu diskursu, bet atkārtot to, kas nāk no Krievijas," situāciju skaidro LU pētnieks Dmitrijs Petrenko. Tomēr viņš īsti nepiekrīt bažām, ka krievvalodīgā prese radikalizētu sabiedrību: "Mediji radikalizējas tik daudz, cik pati krievvalodīgā sabiedrības grupa. Bet tā radikalizējas tikai tādā virzienā, ka redz, ka gadu garumā nekas īpaši daudz nemainās. Nedomāju, ka te tagad kāds ies mētāties ar akmeņiem, bet, spriežot kaut vai pēc tā, ka 9. maijā ir arvien vairāk svinētāju, noskaņojums tādā virzienā iet."
Rīgas Stradiņa universitātes mediju pētnieks Sergejs Kruks savukārt pieļauj, ka krievvalodīgie mediji acīmredzot vīlušies SC politikā, jo pirms pagājušajām vēlēšanām ļoti daudz pūļu pielikuši šīs partijas tēla veidošanā, bet radikālāku viedokļu paudējus, kā Lindermans un PCTVL, "labi, ja ignorēja vai pat lamāja". "Ir vilšanās tajās cerībās, kas nav attaisnojušās par SC ieiešanu varā. Tāds maigais SC netiek ņemts vērā, tam nedod pat simbolisku posteni valdībā, un nav nekādas jēgas no mīkstā Urbanoviča diskursa - paliek tikai Lindermans un bites [PCTVL]. Kāda gan jēga atzīt okupāciju, ja tu ne savu stāvokli, ne statusu ar to neuzlabosi?" krievvalodīgo uztveri apcer pētnieks.
Bijušais laikraksta "Telegraf" izdevēja "News Media Group" galvenais redaktors Nikolajs Meinerts savukārt norāda, ka ļoti plašā nozīmē radikalizācijas tendences var izskaidrot ar ekonomiskiem faktoriem. "Ja ar to saprot nevis tikai reklāmas tirgu, bet ekonomiskās intereses plašāk, der šāds skaidrojums. Piemēram, Krievijas ekonomiskās intereses Baltijā - tas ir jautājums, ko izpētīt būtu ļoti interesanti, jo saprotams, ka kādam šīs intereses jāaizstāv, un vislabāk to var darīt masu informācijas līdzekļi, kas ietekmē krievvalodīgo sabiedrisko domu. Reducēt ekonomiku tikai uz reklāmas apjomiem gan nevar, jo, cik man zināms, tas pats "Telegraf" nekad nav bijis rentabls, tādēļ saprotams, ka vajadzīgs kāds, kas to sponsorē."
