'Swedbank': Latvijai un Lietuvai ir labas izredzes izpildīt Māstrihtas kritērijus  (44)

Inflācija un budžeta deficīts bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī gada martā Latvija un Lietuva vēl nekvalificējās eiro ieviešanai - to parādīja Eiropas Centrālās Bankas (ECB) un Eiropas Komisijas (EK) konverģences ziņojumi.

Latvija ir izvirzījusi mērķi pievienoties eiro zonai 2014.gadā, un politiķu apņēmība to sasniegt ir liela. Lai gan Lietuvas valdība arī vairākkārt izteikusi vēlmi pievienoties Eiropas Monetārajai Savienībai (EMS), atšķirībā no Latvijas tas nav oficiāli izvirzīts kā nacionālais mērķis. Šā gada oktobrī gaidāmo Lietuvas parlamenta vēlēšanu gaisotnē kaimiņvalsts politiķi izvairās runāt par nepopulāro eiro tēmu. Visticamāk, Lietuva izlems par to, vai izvirzīt eiro ieviešanu 2014.gadā par valsts mērķi, tuvāk šī gada beigām - atkarībā no tā, kādas būs izredzes izpildīt Māstrihtas kritērijus un kāda būs situācija pašā eiro zonā.

"Swedbank" norāda, ka gan Latvijai, gan Lietuvai ir labas izredzes izpildīt Māstrihtas kritērijus 2013.gada sākumā, lai varētu pievienoties eiro zonai 2014.gadā. Latvijas iespējas ir nedaudz labākas, jo tai ir lielāka drošības rezerve budžeta kritērija izpildē, kā arī stingrāka politiķu apņēmība ieviest eiro.

Visticamāk, Grieķija netiks iekļauta cenu stabilitātes kritērija aprēķinā (jo tā ir vienīga valsts, kurai EK prognozē deflāciju 2013.g. sākumā). Šajā gadījumā, Latvijai un Lietuvai nevajadzētu būt problēmām ar šī kritērija izpildi. Abas valstis komfortabli izpilda arī valsts parāda un valūtas kursa stabilitātes kritērijus, Latvija - arī budžeta deficīta kritēriju. Arī Lietuvai ir labas izredzes izpildīt budžeta deficīta kritēriju, lai arī tai ir mazākas manevra iespējas, jo parlamenta vēlēšanās šī gada oktobrī palēnina nepieciešamo lēmumu pieņemšanu.

Vislielākā neskaidrība abām valstīm ir par procentu likmju kritērija izpildi - tas ir atkarīgs no tā, kuras valstis tiks ņemtas kritērija aprēķinā. Saskaņā ar pēdējām EK prognozēm 2013.gada sākumā valstis ar zemāko inflāciju bez Grieķijas būs Zviedrija, Īrija, Spānija, Francija. Visticamāk, Īrija atkal tiks uzskatīta par izņēmuma gadījumu procentu likmju kritērijā aprēķinā, bet paliek neatbildēts jautājums par Spāniju (tā ir lūgusi ES finanšu palīdzību, bet pagaidām vēl aizņemas starptautiskajos finanšu tirgos).

Gan Latvijai, gan Lietuvai valdības obligāciju procentu likmes krīt, tomēr tās, protams, nevar sacensties ar Zviedrijas likmēm. Ir dīvaini salīdzināt kandidātvalstis ar Zviedriju, kas pat nav eiro zonā un kurai ir mainīgais valūtas kurss. Zviedrija pašlaik ir viena no spēcīgajām ES ekonomikām, kas tiek uzskatīta par vienu no dažām investoru "drošajām ostām" un tāpēc bauda ļoti zemas procentu likmes, - ja tā būs vienīgā valsts, pēc kuras rēķinās kritēriju, tad gan Latvijai, gan Lietuvai nav daudz izredžu to izpildīt, norāda pētījuma autori.

"Politikas veidotājiem gan Latvijā, gan Lietuvā joprojām jācenšas izpildīt Māstrihtas kritērijus - tas ir svarīgi priekš valsts ekonomiskās stabilitātes un sabalansētas izaugsmes neatkarīgi no nākotnes lēmuma par iestāšanos eiro zonā. Pat ja 2013.gadā sākumā kritēriji tiek izpildīti, gan Latvijai, gan Lietuvai ir iespēja atlikt eiro ieviešanu, ja situācija eiro zonā strauji pasliktinās un nav panākts pietiekams progress fundamentālu problēmu risināšanai. Tas nozīmē, ka rūpīgi jāseko eiro zonā notiekošajam. Turklāt svarīgākais ir nevis īstermiņa svārstības finanšu tirgos, bet virzīšanās uz eiro zonas institucionālā ietvara sakārtošanu (piemēram, vienota banku regulatora izveide, palīdzības fonda efektīva darbība utt.) un pasākumi makroekonomiskas nesabalansētības mazināšanai EMS dalībvalstu starpā," uzsver "Swedbank" vecāka ekonomiste Lija Strašuna.

Ir pieci galvenie kritēriji, kas ļauj ECB un EK spriest par to, vai kandidātvalsts ir gatava ieviest eiro: cenu stabilitāte un valdības obligāciju procentu likmes, valsts budžeta deficīts un parāds, kā arī valūtas kursa stabilitāte. Šo galveno kritēriju izpildi nedrīkst panākt ar vienreizējiem pasākumiem, tai jābūt ilgtspējīgai. Pirmie divi ir tā saucamie kustīgie mērķi - tie ņem vērā attīstību citās ES valstīs, un tāpēc kritēriju vērtība nemitīgi mainās. Valsts finanšu stabilitātes novērtēšanā savukārt ir noteikti konkrēti griesti (3% no iekšzemes kopprodukta deficītam un 60% parādam) - to neliela pārsniegšana ir iespējama, ja iepriekšējos periodos ir panākts būtisks progress budžeta deficīta un parāda mazināšanā. Valūtas kursa stabilitātes kritērijs nosaka nacionālas valūtas piesaisti eiro vismaz pēdējos divus gadus ar svārstību koridoru +/- 15%.

Papildus galvenajiem skaitliskajiem kritērijiem ir zināmas likumdošanas prasības, kas skar likumdošanu par centrālās bankas neatkarību, aizliegumu centrālai bankai finansēt valdību utt. Ir arī "citi svarīgie faktori" (other relevant factors), pēc kuriem ECB un EK novērtē kandidātvalsts ekonomikas attīstības ilgtspēju un sabalansētību. Šie faktori iekļauj tirgus integrāciju, tekošā konta bilances dinamiku, kā arī vienības darbaspēka izmaksas un citus cenu indeksus.

Tomēr vēl līdz nesenam laikam šo "citu svarīgo faktoru" analīze nebija sistematizēta, tāpēc ECB un EK viedokļi reizēm atšķīrās. Pērn ES tika izveidota Makroekonomiskas nesabalansetības procedūra (Macroeconomic Imbalances Procedure), kurā iekļauts brīdinājuma signālu mehānisms (alert mechanism), lai pēc iespējas agrāk konstatētu makroekonomikas nelīdzsvarotības pazīmes. Šī procedūra domāta visām ES valstīm, un tās mērķis nebūt nav novērtēt gatavību pievienoties EMS. Tomēr 2012.gada ECB un EK konverģences ziņojumos, spriežot par "citiem svarīgiem faktoriem", tika izmantoti arī brīdinājuma signālu mehānisma rezultāti. Tādējādi var secināt, ka "citu faktoru" novērtēšana ir kļuvusi precīzāk formulēta.

"Swedbank" gan norāda, ka arī galveno kritēriju (galvenokārt kustīgo mērķu) aprēķināšana un interpretācija līdz šim ir bijusi diezgan neskaidra un ir mainījusies no ziņojuma uz ziņojumu. Cenu stabilitātes un procentu likmju kritēriju aprēķinam izmanto rādītājus no trīs ES valstīm ar zemāko inflāciju, bet ir iespējami izņēmumi.

Pirmkārt, nav skaidri noteikts, kuras valstis uzskatīt par izņēmumiem (tādējādi neiekļaujot kritērija aprēķinā). Piemēram, 2004.gadā Lietuva ar 0,2% deflāciju netika iekļauta cenu stabilitātes kritērijā, skaidrojot to ar "valsts specifisku situāciju". Savukārt, 2010.gadā trīs valstis ar deflāciju (vidēji -0,5%) tika iekļautas, bet Īrija tika uzskatīta par izņēmumu, jo tai bija daudz lielāka deflācija (-2,3%).

Otrkārt, izņēmumu noteikšana ir bijusi asimetriska kritēriju starpā. Piemēram, 2012.gadā Īrija netika iekļauta procentu likmju kritērija aprēķinā, jo tai ir starptautiskā palīdzības programma un ļoti ierobežota piekļuve aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos. Līdz ar to procentu likmju kritērijam tika izmantotas tikai divas valstis. Tomēr Īrija vēl arvien tika iekļauta cenu stabilitātes kritērija aprēķinā, lai gan to varēja uzskatīt par izņēmumu, jo palīdzības programmas un budžeta taupības ietvaros tās ekonomikā ir netipisks deflācijas spiediens. Svarīgi atzīmēt, ka cenu stabilitātes kritērija aprēķinā vienmēr tiek ņemtas trīs valstis (t.i., izņēmumu gadījumā tiek ņemta valsts ar nākošo zemāko inflāciju). Procentu likmju kritērijam tas netiek darīts, līdz ar to tā aprēķinā var iekļaut arī mazāk par trim valstīm.