"Pat ārpus NATO baltieši aliansei var sniegt cilvēku un elektronisko palīdzību. Baltijas valstis var nebūt spējīgas atļauties iznīcinātājus, taču tām būs skrejceliņi un angāri, kas spēj uzņemt NATO iznīcinātājus," raksta "Economist".
Ja NATO izlemj uzņemt vienu vai visas Baltijas valstis, būs iespēja noslēgt izdevīgus līgumus. 100 miljonu dolāru vērtā "Baltnet" radara darbuzņēmējs ir militārās tehnoloģijas kompānija "Lockheed Martin", kuras viens no vadītājiem vienlaikus vada NATO paplašināšanas lobētāju lielāko grupu.
Atzīstot aizvien lielāko amerikāņu entuziasmu paplašināt aliansi, "The Economist" vaicā, vai ASV būs gatava savas kodolgarantijas attiecināt arī uz Baltijas valstīm. "Pat ja atbilde ir - "visticamāk, nē" -, jaunie locekļi pagaidām nav prasījuši konkrētas apņemšanās šajā jautājumā. Tās dzīvo cerībā," raksta "Economist".
Runājot par Krievijas pretošanos Baltijas uzņemšanai, izdevums norāda, ka pati Maskava spēlē par labu baltiešiem. "Kremlis vienlaikus apgalvo, ka neapdraud Baltijas valstis (tādēļ NATO dalība tām neesot vajadzīga), taču tā īpašās intereses šajā reģionā kā bijušās PSRS sastāvdaļā ir jārespektē (tādēļ NATO dalība ir apvainojums Krievijai). Piespiedu respekts un negribētā ietekme ir tieši tie draudi, pret kuriem baltieši vēlas NATO aizsardzību," raksta "Economist".
Izdevums norāda, ka ar savu vēso nostāju pret Baltijas valstīm Kremlis var kaitēt pats saviem iedzīvotājiem. Kā piemērs tiek minēts Kaļiņingradas apgabals, kas vēlas tirgoties ar kaimiņiem un ļaut darbaspēkam un kapitālam relatīvi brīvi šķērsot reģiona robežas. "Ja [Kremlis] pret baltiešiem joprojām paliek auksts, tas var konstatēt, ka Kaļiņingrada, joprojām formāli Krievijas daļa, faktiski attīsta ciešākas attiecības ar pārējo Eiropu, nevis ar savu tēvzemi".
Vienlaikus "Economist" uzsver, ka Baltijas valstu iestāšanās ES ir daudz aktuālāks jautājums, un, par spīti milzu progresam, salīdzinot ar citām postpadomju valstīm, Baltijas valstīm joprojām ir nopietnas problēmas.
Starptautiskajos tirgos vietējās kompānijas konkurē maz. Tallina, Rīga un Viļņa "rada mānīgu savu valstu vitrīnu"; tūristus un ārzemju amatpersonas apbur arhitektūra, daudzvalodu draudzīgums, labi restorāni un viesnīcas. Taču galvaspilsētu nomalēs labklājība izgaro drūmās ēkās, noplukušās rūpnīcās, bedrainos ceļos. Laukos, īpaši Latvijā un Lietuvā, izskatās vēl sliktāk - tāpat kā Krievijā, ciemi cieš no sliktiem komunālajiem pakalpojumiem, iedzīvotāju skaita samazināšanās un alkoholisma. Izdevums norāda arīdzan uz smago bezdarba problēmu laukos un kraso iedzīvotāju mantisko noslāņošanos Baltijas valstīs.
"Economist" atzīmē, ka tikai ES ekonomiskā pieauguma puses sasniegšanai 2010.gadā Igaunijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju katru gadu būtu jāpalielina par 5-6 procentiem un, pēc pašreizējiem rādītājiem, tas pēc 10 gadiem sasniegtu 15 000 dolāru. Lietuva tajā laikā sasniegtu tikai 6000 dolāru.
Cita problēma ir aizvien lielākā izolācija valodas ziņā. "Krasi samazinājies to cilvēku skaits, kas runā vai saprot krieviski, un daudzi jaunieši pat necenšas to iemācīties. Taču nav aizvietotāja krievu valodas vietā. Ārpus lielpilsētām angļu valoda nav īpaši ieviesusies, bet citas svešvalodas - pat kaimiņvalstu - praktiski vispār netiek izmantotas. "Tas ir nožēlojami. Mazo valstu iedzīvotājiem jābūt poliglotiem, lai baudītu labklājību," brīdina "Economist".
Ekonomiskās problēmas rada politiskas. Pirms 10 gadiem iedzīvotāji aktīvi uzticējās saviem politiķiem, taču bijušie disidenti bieži pierādīja sevi kā nepiemērotus varai un bieži krita par upuri padomju laika mantotajai alkatībai un varaskārei. "Rezultātā radusies korupcija un nekompetence izšķiedusi lielu daļu no sabiedrības uzticēšanās. Viltīgas privatizācijas, pārāk uzkrītošā sociālā noslāņošanās un politiķu nespēja sazināties ar vēlētājiem, daudzus padarījusi nogurušus un ciniskus. Pat Igaunijā, kur ārzemnieki valdību uzskata par talantīgu un reformas par sekmīgām, daudzus valdošos politiķus apsūdz augstprātībā un zemiskumā. Daži baltieši balso ar kājām. Lietuvā kāda augsta ranga amatpersona aplēsusi, ka kopš neatkarības atgūšanas valsti pametuši 200 000 cilvēku, lielākoties jaunieši," raksta "Economist".
Neizdarīgās valdības apgrūtina ārzemnieku uzticēšanos. "Piemēram, Somija labi apgādājusi un apmācījusi Igaunijas robežsargus; radari ir tik jūtīgi, ka spēj uz aizsaluša ezera noteikt lapsu. Abu valstu attiecības kopumā ir paraugs postkomunisma Eiropai. Tomēr no Igaunijas Helsinkos joprojām nokļūst lielas partijas heroīna un amfetamīnu. Šāda tipa problēmas ir jāatrisina, pirms Baltijas valstis kļūst par ES loceklēm," uzskata respektablais izdevums.
"Teorētiski pievienošanās ES var atrisināt Baltijas valstu iekšējās problēmas, tāpat kā tās cer atrisināt ārējās problēmas ar iestāšanos NATO. Pašlaik Igauniju kopā ar Slovēniju un Ungāriju uzskata par līderiem. Latvija pamazām tuvojas. Lietuva joprojām kavējas aizmugurē. Rēķinot iekšzemes kopproduktu uz cilvēku, triju valstu vidū nav lielas starpības. Uzkrītoša atšķirība ir tirdzniecībā un investīcijās. Igaunijas atvērtajā ekonomikā ārzemju tirdzniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir divreiz lielāks nekā Latvijā un Lietuvā. Šeit lielākas ir arī vidējās tiešās ārējās investīcijas uz cilvēku," teikts publikācijā.
"Economist" uzskata, ka, visticamāk, visas trīs Baltijas valstis ES iestāsies kopā. "Nav jēgas novilkt līniju starp Baltijas valstīm, lai to izdzēstu pēc pāris gadiem." Kaut gan iestāšanās sarunas ir grūtas, Baltijas valstīs ir mazāka eiroskepse, jo alternatīva ir ļoti slikta. "Ja ES dalība tiks atlikta, iestāšanās NATO būs neiespējama. Par spīti ES iestāšanās smagajam, lēnajam un neērtajam sarunu procesam, maz ir tādu baltiešu, kas grib riskēt atrasties vienā laivā ar Moldovu vai Maroku."
Publikācijā minēta vēl viena problēma, kas Baltijas valstis padara atšķirīgas no citām ES kandidātvalstīm - neatrisinātie jautājumi ar Krieviju. Kā viens no tiem ir robežu problēma, kas gan nav "degošs" jautājums pašlaik, bet aktualizēsies līdz ar Baltijas valstu uzņemšanu savienībā.
Aktuāla ir krievvalodīgo iedzīvotāju problēma. "Uz papīra tā šķiet smaga problēma. Baltijas valstis ir etniski sadalītas. Impērijai sabrūkot, grūtā stāvoklī nonākušas cilvēku grupas, īpaši, ja tām trūkst pilnīgu ekonomisko un politisko tiesību.
"Tomēr faktiski Krievijas palikušie Baltijas kolonisti pašlaik nav liels bažu iemesls. Par spīti visām ekonomiskajām problēmām Baltijas valstīs, tur dzīves līmenis ir daudz augstāks nekā Krievijā. Daudzi krievi, kuri pēc neatkarības atgūšanas devās projām, tagad mēģina atgriezties. Arī politiskie apstākļi uzlabojas. Igaunija un Latvija mīkstināja savus valodas un pilsonības likumus līdz tādam apmēram, ka EDSO ir gatavs slēgt savus vietējos birojus," teikts izdevumā
"Mainījusies arī attieksme. Kamēr zūd atmiņas par padomju ēras piespiedu migrāciju, igauņi un latvieši pārstājuši pieņemt, ka krievu okupanti "aizies mājās". Savukārt vietējie krievi, šķiet, ir gatavi kā faktu pieņemt Baltijas valstu neatkarību. Aizvien lielāka ir gatavība, īpaši Latvijā un starp krievu jauniešiem Igaunijā, mācīties un runāt vietējās valodās. Nacionālistu demagogi no Maskavas vairs neatrod gandrīz nekādu vietējo atbalsi. Un, ja Baltijā dzīvojošie krievi meklē ārējo palīdzību, viņi skatās uz Briseli, nevis Maskavu. Integrācija varētu notikt daudz ātrāk, taču lielākoties problēmas atrisina laiks."
"Economist" vērš uzmanību uz lielāko problēmu visām Baltijas valstīm - padomju mantojuma pārvarēšanu. Neviena no kandidātvalstīm, kas tuvākajā laikā varētu pievienoties ES, nav cietusi no staļinisma traumas tā kā Baltijas valstis, atzīst izdevums. To norādot arī daudzi baltieši. "Igaunija kā valsts drīz būs gatava Eiropai, taču tā ir tālu no gatavības kā sabiedrība," pērn rakstīja žurnālists Andress Langemetss. Savukārt kāda Lietuvas fonda vadītājs Egidijs Aleksandravičs saka, ka no pēdējā kursa studentiem universitātēs 80 procenti vēl joprojām ir ar sociālistiski ievirzītu domāšanu. Viņi uzskata, ka valsts ir ārkārtīgi svarīga un atbildīga par visu, bet personiskā atbildība ir ļoti vāja.
Publikācijas noslēgumā "Economist" prognozē, ka pagātnes smagā mantojuma pārvarēšana būs daudz vieglāka, ja Baltijas valstis būs droši piesaistītas demokrātiskajiem Rietumiem, un tās ir ļoti tuvu šim mērķim.