Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa secinājusi, ka Latvijas Universitātes (LU) prorektors Valdis Segliņš nav bijis bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) informators un nav apzināti slepeni sadarbojies ar VDK, portālu "Delfi" informēja Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētājs Kārlis Kangeris.
2019. gada 10. jūlijā tiesneses Lindas Dīzenbergas spriedumā norādīts - prokurore Jūlija Kuzņecova tiesas sēdē uzsvērusi, ka nav savākti pierādījumi, kas ļautu konstatēt apzinātu slepenu sadarbību ar VDK.
Segliņš pieļauj iespēju, ka sakarā ar darba pienākumiem 1984. gadā viņš varēja atrasties LPSR VDK redzeslokā, bet personiski un apzināti nekad nav sadarbojies ar to. Tiesas izmeklēšanā pārbaudītie pierādījumi nesatur ziņas par to, ka pārbaudāmā persona būtu sniegusi slepenu informāciju par citām personām vai arī izpildījusi jebkādus LPSR VDK uzdevumus.
Valdis Segliņš PSRS okupācijas laikā strādāja kalnrūpniecībā sevišķi liela apjoma zelta ieguvē.
Portāls "Delfi" raidījumu ciklā "Maisi vaļā" jau ziņoja, ka VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") atrodami divi aģenta ar segvārdu "Skridla" ziņojumi. Pērn decembrī publicētajā VDK aģentu kartotēkā redzamā Latvijas Universitātes(LU) eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomas prorektora Valda Segliņa aģenta kartīte liecina, ka "Skridla" ir viņa segvārds.
To, ka Segliņam ir aģenta kartīte, viņš uzzinājis vēl deviņdesmitajos gados, taču nav devies uz tiesu, lai pierādītu savu nevainīgumu. Intervijā "Delfi TV ar Jāni Domburu" viņš atklāj, ka tā rīkojies vairāku iemeslu dēļ, tostarp tāpēc, ka arī pēc PSRS sabrukuma bija uzticīgs tās drošības iestāžu uzliktajiem aizliegumiem.
Segliņš sarunā atkārtoti apgalvo, ka nav bijis VDK aģents. Viņš saka, ka kādreizējais darbs zelta raktuvēs uzlika pienākumu parakstīt dažādus VDK dokumentus, taču norāda, ka sadarbība bija nevis ar vietējo LPSRS VDK, bet gan ar PSRS VDK.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
