Tiesībsargs Juris Jansons lūdzis ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru izvērtēt nepieciešamību sākt pārbaudi par iespējamiem pārkāpumiem bez vecākiem palikušu bērnu tiesību aizsardzības jomā.
Kā teikts Jansona vēstulē prokuratūrai, tiesībsargs trūkumu novēršanu tiesību normu piemērošanā var sekmēt vienīgi ar rekomendējošiem instrumentiem, tāpēc konkrētajā gadījumā uz likuma pārkāpumiem nepieciešams reaģēt prokuratūrai.
Jansons lūdz ģenerālprokuroru izvērtēt nepieciešamību sākt pārbaudi par normatīvo aktu pārkāpumiem saistībā ar bērnu ievietošanu institucionālajā aprūpē bez tiesiska pamata, bērnu ievietošanu ārpusģimenes aprūpē citas pašvaldības administratīvajā teritorijā, uzvedības sociālās korekcijas programmu neizstrādāšanu, bērnu atrašanās aprūpes iestādē nepārskatīšanu, kā arī bērnu namu vadītāju kā aizbildņu bezdarbību, nenodrošinot bērnu tiesības uz pilnvērtīgu attīstību.
Saskaņā ar tiesībsarga stratēģiju 2014.-2016.gadam bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību ievērošana pašvaldību bērnu aprūpes iestādēs izvirzīta par vienu no tiesībsarga darba prioritātēm.
2014.gadā Tiesībsarga biroja darbinieki veica vizītes vairākās Latvijas pašvaldību bērnu aprūpes iestādēs ar mērķi veikt situācijas izpēti attiecībā uz bērnu uzturēšanās ilgumu bērnu aprūpes iestādēs, bērnu tiesību uz izglītību nodrošināšanu, bērnu ievietošanu psihoneiroloģiskajās slimnīcās, kā arī saskarsmes tiesības ar vecākiem un tuviniekiem nodrošināšanu.
Kopumā tika apmeklēts 21 bērnu nams, Tiesībsarga biroja darbinieki iepazinās ar 826 bērnu personas lietām un konstatēja prakses neatbilstību normatīvajam regulējumam piecās dažādās jomās.
Tiesībsargs konstatēja, ka Latvijā pašvaldību bērnu namos ir ap 1350 bērnu, turklāt bērnu namos pārsvarā tiek ievietoti nevis tie bērni, kuriem bērnu nams ir vispiemērotākais aprūpes veids, bet gan tie, kuriem nav izdevies atrast alternatīvu, jo aizbildņu un audžuģimeņu skaits valstī ir nepietiekams.
Iepazīstoties ar bērnu tiesību nodrošināšanas faktisko situāciju, tika konstatēti gadījumi, kad bērni tiek ievietoti bērnu namos, kas atrodas citas pašvaldības administratīvajā teritorijā, tālu no bērnu vecāku dzīvesvietas. Šāda situācija rada šķēršļus bērna un vecāku saskarsmes tiesības īstenošanai.
Ņemot vērā ārpusģimenes aprūpes mērķi un pašvaldības pienākumu sekmēt bērna atgriešanos ģimenē, ārpusģimenes aprūpe neatkarīgi no tās veida būtu jānodrošina iespējami tuvu bērna dzīvesvietai, lai bērns neatgriezeniski nezaudētu saikni ne tikai ar savu bioloģisko ģimeni, bet arī nezaudētu citus sociālos kontaktus, ierasto vidi un tā tālāk.
Jansons vērsa uzmanību, ka publiskajā telpā ir izskanējis viedoklis, ka bērna ārpusģimenes aprūpe citā pašvaldībā ir pieļaujama gadījumos, kad bērnam ir būtiskas uzvedības problēmas. Tiesībsarga ieskatā radikāla bērna dzīvesvietas maiņa kā uzvedības problēmu risinājums nav ne efektīva, ne bērna interesēm atbilstoša. Ar dzīvesvietas maiņu nevar aizstāt preventīvo darbu ar bērnu.
Praksē tā vietā, lai bērnu nama vadītājs vai izglītības iestādes direktors informētu pašvaldību par nepieciešamību bērnam izstrādāt uzvedības korekcijas programmu, bērns izdarītā pārkāpuma dēļ tiek administratīvi sodīts un/vai ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Saskaņā ar tiesisko regulējumu bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē. Kā liecina prakse, visvairāk bērnu konkrētajā iestādē bija pavadījuši no diviem līdz sešiem gadiem, bet 12% bērnu iestādē dzīvojuši pat ilgāk par desmit gadiem.
Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnu namā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes. Vienlaikus situācija liecina, ka bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem nav veikuši efektīvus pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē.
Tāpat vairākās situācijās esot konstatējama bērnu namu vadītāju kā aizbildņu bezdarbība. Jansons uzsvēra, ka minētais norāda uz ANO Bērnu tiesību konvencijā Satversmē un citos nacionālajos tiesību aktos garantēto tiesību nenodrošināšanu bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Tādējādi esot pārkāptas tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības.
