Viņš norādīja, ka tā rīkojas tikai vadoņi, kas "cenšas pārvērst savu tautu par nedomājošiem karavīriem un kara līdzjutējiem". Savukārt pirms amatpersona izsaka viedokli par masu medijiem, tai būtu jāveic pirmspārbaude, vai ar šādām darbībām netiek ierobežota vārda brīvība.
Eksperts atgādina, ka vārda brīvība ir viena no būtiskākajām cilvēktiesībām. Bez vārda brīvības persona nevar veidot savu brīvo gribu. Savukārt, ja personai nav brīvās gribas, tad nav jēgas tās brīvai izteikšanai, proti, vēlēšanām. Likumsakarīgi bez brīvām vēlēšanām nav demokrātiskas sabiedrības. Nespēja dzīvot brīvā un demokrātiskā sabiedrībā ir tas pats, kas dzīvot cietumā, norāda Dravnieks.
Demokrātiskā valstī likumdevēju ierobežo vispārēji tiesību jeb taisnības principi. Savukārt valdība rīkojas tikai atbilstoši deleģējumam. Tiesa var lemt par to, vai vārda brīvībai netiek izmantota noziedzīgam nodarījumam, piemēram, aicinājumiem uz vardarbību, jautāts par leģitīmo spēku, kurš var lemt par ierobežojumiem, norādīja Dravnieks.
Vienlaicīgi viņš bilda, ka arī privātpersonām jāievēro cilvēktiesības, vārda brīvības jautājumos tās ierobežo arī līguma slēgšanas brīvību.
"Krievijas "Telecom" uzteicis līgumu par televīzijas kanāla "Dožģ" translāciju. Būtu amorāli un, visticamāk, arī prettiesiski, ja Latvijas valstij piederoša komercsabiedrība rīkotos tāpat, sacīja Dravnieks.
Kā norādīja tiesību eksperts, tikpat nožēlojami būtu arī Latvijas mediju telpā klausīties Krievijas propagandu. Sabiedriskajiem medijiem būtu vairāk jāskaidro demokrātijas vērtības, turklāt arī krievu valodā. Latvijas pienākums ir palīdzēt tuvējās pierobežas tautām, kurām vārda brīvība ir ierobežota.
Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadītājs Artūrs Kučs. Viņš norādīja, ka problēmas būtība ir meklējama un risināma daudz dziļākā līmenī.
"Atsevišķu Krievijas kanālu un raidījumu pieejamība Latvijā nav būtiskā problēma. Galvenokārt, problēma ir tā, ka Latvijas sabiedrības daļai, kura vēlas saņemt informāciju krievu valodā, nav gana profesionālu un objektīvu alternatīvu Latvijas mediju vidē," sacīja Kučs.
Viņš norādīja, ka būtu jādomā vai nu par sabiedriskās televīzijas stiprināšanu, vai arī par valsts pasūtījumu privātajos medijos, lai nodrošinātu ar informāciju arī krievu auditorijas daļu.
Vienlaicīgi Kučs norādīja, ka jebkurš retranslācijas aizliegums ir uzskatāms par ierobežojumu, taču būtiski skatīties, vai tas ir samērīgs. Gadījumu loks, kad retranslācija ir ierobežojama, ir šaurs. Likums paredz darbību pieļaujamību gadījumos, ja runa ir, piemēram, par sabiedrības apdraudējumu vai naida kurināšanu, sacīja Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadītājs.
"Gadījumā, ja runa ir par vienpusēju viedokli, kas nav mums pieņemams, ierobežošana nebūtu uzskatāma par samērīgu. Parasti tas tiek skatīts kā ētikas pārkāpums, par ko var uzlikt sodu, taču ne liegt informācijas izplatību," pauda Kučs.
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.pants paredz, ka anulēt apraides vai retranslācijas atļauju ir tiesības Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei.
