Divus gadus pirms Leikplesidas olimpiskajām spēlēm kamaniņbraucēja Vera Zozuļa kļuva par pasaules čempioni. Līdz ar to viņa kļuva arī par vienu no favorītēm olimpiskajā trasē, taču bija viena nianse, kas neļāva būt pašpārliecinātiem un kas par pirmo pretendenti uz olimpiskās čempiones titulu tomēr lika saukt vācieti no VDR Melitu Zolmani – proti, pasaules čempiones tituls tika iegūts dabīgajā Hammarstrandas trasē Zviedrijā, kur Zozuļai ļoti noderēja Sibīrijas (Sverdlovskas un Bratskas) trasē iegūtā pieredze. Starp citu, par pasaules čempioniem toreiz kļuva arī Dainis Bremze/Aigars Kriķis divnieku konkurencē.
Pēdējo treniņnometni PSRS izlase aizvadīja tieši minētajās Sibīrijas trasēs un tur Zozuļai braukšana pagalam nesekmējās – kritiens pēc kritiena... Arī olimpiskajā trasē sākumā braukšana nevedās, kas, iespējams, tikai iemidzināja Zolmanes modrību. Pēdējos treniņbraucienos Zozuļa jau bija starp labākajām, taču diezin vai toreiz kāds sapņoja par zeltu.
Pirmajā braucienā Zozuļa apsteidza Zolmani par 0,3 sekundēm! Arī pārējos trijos braucienos Verai bija labākais laiks un vācieti viņa apsteidza par vairāk nekā sekundi (1,120 s). Zozuļa kļuva par pirmo mūsu ziemas olimpisko čempioni, par pirmo čempioni šajā sporta veidā (un joprojām vienīgo!), kas nenāk no vāciski runājošajām valstīm.
Ne mazāks pārsteigums bija Ingrīdas Amantovas bronzas medaļa. PSRS izlases debitante brauca pārliecinoši, bez liekas mandrāžas, ko spilgti apliecināja viņas pēdējais brauciens. Pirms tā tuvākā sekotāja vāciete no VFR Elizabete Demleitnere atpalika tikai pa 0,05 s, turklāt Amantova startēja pati pēdējā, jau zinādama visus rezultātus. Viņa sasniedza labāku laiku nekā vāciete un saglabāja trešo vietu.
No Leikplesidas mūsējie pārveda pilnu medaļu komplektu, jo ar sudraba medaļu mājās atbrauca hokejists Helmuts Balderis. Vispār jau viņu gaidīja ar „zeltu” un reti kurš šaubījās, ka PSRS izlase uzvarēs. Kanāda un Somija apakšgrupā tika pārspētas ar 6:4 un 4:2, atlika tikt galā finālturnīrā ar Zviedriju un ASV.
Pirmā spēle bija ar amerikāņiem, kas visu turnīru aizvadīja uz milzīga emocionālā viļņa, kas īpaši augsts bija mačā ar PSRS izlasi. Galvenie favorīti nenovērtēja amerikāņus, kurus pārbaudes spēlē pirms olimpiskajām spēlēm bija sagrāvuši ar 10:3. Spēle negāja no rokas, pretinieks izvirzījās vadībā, sākās nervozēšana un steiga. ASV izlase uzvarēja ar 4:3 un zviedru sagraušanai pēdējā mačā (9:2) vairs nebija nekādas nozīmes.
1984.gads. Sarajeva. Pirmā bobsleja medaļa
Sarajevā par pretendentiem uz kādu no medaļām bobslejā uzskatīja Jāni Ķipuru un Aivaru Šnepstu, kuri olimpiskajā sezona ieguva prestižo Veltinsa kausu un uzvarēja Eiropas čempionātā. Jaunie VEF ražotie bobi izrādījās ne tikai konkurētspējīgi, bet pat labāki nekā iepriekš ražotie. Taču Ķipurs/Šnepsts palika ceturtajā vietā.
Pirmajā braucienā – pašu kļūda, trešajā – kādas ekipāžas pazaudēts elkoņsargs (runāja arī, ka to trasē pirms Ķipura/Šnepsta brauciena kāds esot tīšām „pazaudējis”...), uz kura uzbrauca Ķipura bobs. Toties Zintis Ekmanis, kura stūmējs bija Vladimirs Aleksandrovs pēdējās atlases sacensībās jau Sarajevā brauca vislabāk un pat sasniedza trases rekordu. Tas abiem deva papildus pārliecību un pirmajā braucienā viņi sasniedza otro rezultātu. Sudraba pozīcijā noturēties neizdevās, taču bronzas medaļas tika iegūtas diezgan pārliecinoši.
1988.gads. Kalgari. Divi čempioni!
Bobsleja divnieku sacensības izvērtās par īstu detektīvu. Pirmajā braucienā Jānis Ķipurs, kurš tagad brauca kopā ar stūmēju Vladimiru Kozlovu (Aivars Šnepsts 1984.gadā diezgan mīklainos apstākļos tika diskvalificēts par dopinga lietošanu), sasniedza tikai ceturto rezultātu, bet pēc otrā brauciena, kad saulīte jau bija krietni pakausējusi trasi, viņš jau bija priekšā vācieša Volfganga Hopes divniekam par 0,84 sekundēm! Tā praktiski jau bija uzvara, jo atgūt šādu deficītu var tikai uz konkurenta rupju kļūdu rēķina. Taču... Trešajā braucienā Hope samazināja atstarpi līdz 0,15 s, taču vējš bija trasē sapūtis smiltis, daudzas valstis (arī PSRS un VDR) rakstīja protestus un rezultātus anulēja.
Nākamajā rītā trešā brauciena startu atkal atlika stiprā vēja dēļ, bet kad tas tomēr notika, tad Hopem izdevās sadeldēt starpību tikai par 0,07 s. Pēdējā braucienā Ķipurs zaudēja vācietim vēl 0,06 s, taču tam vairs nebija nozīmes – olimpiskā čempiona tituls bija rokā! Zīmīgi, ka Ķipurs brauca ar bobu, kas bija krāsots Latvijas karoga krāsās. Bija sākušā lielās pārmaiņas un tās bija pēdējās ziemas olimpiskās spēles, kurā startēja PSRS izlase. Četrinieku sacensībās Ķipuram un Kozlovam nāca klāt divi Latvijas stūmēji – Guntis Osis un Juris Tone – un šis kvartets atveda bronzas medaļas.
Par pirmo Latvijas olimpisko čempionu hokejā kļuva vārtsargs Vitālijs Samoilovs. Viņam olimpiskajā turnīrā ne reizes tā arī neizdevās uzspēlēt. Arī pēdējā mačā pret Somiju, kad čempionu tituls jau bija iegūts. Sākotnēji bija paredzēts, ka vārtos stāsies Samoilovs, to viņam pateica arī galvenais treneris Viktors Tihonovs, bet... Troksni sacēla zviedri, kuri uzzināja, ka PSRS izlase gatavojas spēlēt bez dažiem līderiem un likt vārtos vārtsargu, kurš vēl šajā turnīrā nebija spēlējis, lai tādējādi „atdotu” somiem otro vietu un atriebtos zviedriem par zaudējumu 1987.gada pasaules čempionātā Vīnē. Cik tur bija taisnības, cik nebija – par to grūti spriest, taču, lai nebūtu skandāla, Tihonovs nolēma neko nemainīt. PSRS izlase, starp citu, tik un tā zaudēja somiem ar 1:2 un tie ieguva sudraba medaļas.
Tāda līdz šim ir mūsu ziemas olimpisko spēļu raža. Apcirknī zem sarkanbaltsarkanā karoga pagaidām medaļu nav...