Starptautiskajā personu ar invaliditāti dienā, tiesībsargs sadarbībā ar Invalīdu un viņu draugu apvienību "Apeirons" un Latvijas Nacionālo bibliotēku, organizēja plašu programmu, tostarp diskusiju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām darbība Latvijā personu ar invaliditāti skatījumā.
Jādod iespēja vairāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē
Kā liecina Tiesībsarga biroja "Personu ar invaliditāti aptauja", kopš ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (konvencija), kas Latvijā stājās spēkā 2010. gada marta beigās, ieviešanas 27% personām ar invaliditāti dzīve ir kļuvusi nedaudz labāka, 6% būtiski labāka, 28% respondentu dzīve nav uzlabojusies, savukārt 18% - nedaudz sliktāka un 15% būtiski sliktāka.
Kā stāstīja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja vietnieks Raimonds Koņuševskis, aptaujas mērķis bija noskaidrot personu ar invaliditāti viedokli par konvencijas tiesību ievērošanu Latvijā. Tā aptver plašu jautājumu loku, sākot no sabiedrības attieksmes pret šīm personām, beidzot ar personu ar invaliditāti iekļaušanos sociālajās aktivitātēs.
Visvairāk personas atbalstu saņem no ģimenēm, kaimiņiem un banku darbiniekiem, taču, vērtējot pašvaldību pārstāvju attieksmi, personas ar invaliditāti norādījušas, ka šī attieksme ir pārsvarā neitrāla. Aptaujā iezīmējās, ka visu respondentu pārstāvētajos reģionos personas saskaras ar diskrimināciju.
Pētījuma autori arī secinājuši, ka 71% respondentu nemaz nezina, kur vērsties diskriminācijas gadījumā. Vairumā gadījumu cilvēki izvēlētos vērsties, pirmkārt, pie ģimenes, otrkārt, pie nevalstiskajām organizācijām un, treškārt, Tiesībsarga birojā.
Lai gan 44% personu ar invaliditāti gatavi piedalīties sabiedriskajās iniciatīvās, lai palīdzētu citām personām – invalīdiem, tikai puse no respondentiem reāli piedalās šādās aktivitātē. Tāpat vairāk nekā puse (52%) respondentu atzīst, ka sociālajās aktivitātēs nepiedalās finansiālu apsvērumu dēļ, savukārt 23% respondentu norāda, ka konkrētajās pašvaldībās nav pieejamas aktivitātes, kas viņus interesētu.
Galvenais atbalsts – ģimene
Kā skaidroja Koņuševskis, galvenie secinājumi, kas izriet no pētījumi, ir tādi: pirmkārt, personu ar invaliditāti galvenais atbalsts ir ģimene. Otrkārt, svarīga loma personu ar invaliditāti iesaistīšanai sabiedriskajā dzīvē, nodarbinātībā un izglītībā, jo, kā rāda aptauja, tam ir tiešs sakars ar informētību par savu tiesību aizsardzību.
Pētījumā iezīmējas arī tas, ka valstij būtu jāuzlabo pabalstu sistēma un medicīnas pakalpojumi. Arī invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis norādīja uz problēmām medicīnas pakalpojumu pieejamībā. Kā skaidroja Balodis, personas ar invaliditāti pat veido speciālus kalendārus ar ārstu apmeklējumiem, jo pat nelielas kaites risināšana var aizņemt 9-12 mēnešu skraidīšanu pie ārstiem.
Runājot par problēmu, ar ko saskaras invalīdi, risināšanu, "Apeirons" pārstāvis "meta akmeni" arī pašu nevalstisko organizāciju "dārziņā", jo šo organizāciju pārstāvju balsis nav tik skaļas kā medicīnas vai izglītības nozarē strādājošo.
"Vai mēs esam gatavi streikot? Es nezinu, kā tas būtu. Mēs nevaram kopā sanākt. Tā ir problēma, kas liedz mums pilnvērtīgāk pārstāvēt sevi. Tas, ka mēs nevaram sanākt kopā, ir izdevīgi valstij. Tas ir izdevīgi, ka nevaram pārstāvēt kopēju viedokli," pauda Balodis.
Izaicinājumi Latvijas sabiedrībai
Katra nevalstiskā organizācija, kas strādā personu ar invaliditāti jomā, ir orientēta uz savu mērķauditoriju. Diskusijas laikā organizācijas iepazīstināja ar problēmām, ar ko tās saskaras, un uzlabojumiem pēdējo piecu gadu laikā.
Latvijas Nedzirdīgo biedrības prezidents Edgars Vorslovs uzsvēra, ka nedzirdīgo cilvēku tiesību skatījumā cilvēktiesības balstās uz iespēju izmantot zīmju valodu. Tieši konvencijā zīmju valoda ir minēta astoņas reizes, tā nosaka, ka nedzirdīgām personām ir tiesības saņemt informāciju zīmju valodā. Tieši zīmju valoda ir nedzirdīgām personām dzimtā valoda, tāpēc ļoti svarīga ir tulku pieejamība, "ja tādi nebūtu, mēs nevarētu iekļauties sabiedrībā."
"Ja man šodien nebūtu tulka, es nevarētu šodien [diskusijā] piedalīties," ar surdotulka palīdzību skaidroja Vorslovs.
Organizācijas pārstāvis uzlavēja, ka ANO konvencija mainījusi izpratni par personām ar invaliditāti. "Ja agrāk nedzirdīgos uzskatīja par nespējīgiem, tad šobrīd viedoklis ir mainījies. Arī sabiedrības viedoklis ir mainījies, šīm personām ir tādas pašas tiesības sabiedriskajos procesos," akcentēja Vorslovs, tomēr piebilstot, ka tik un tā mēdz būt gadījumi, ka attieksme pret nedzirdīgajiem bieži vien "robežojas ar diskrimināciju, arī darba tirgū". "Nedzirdīgie daudz, ko var, mēs varam izpausties, mēs varam savstarpēji komunicēt," atgādināja Latvijas Nedzirdīgo biedrības prezidents.
Pēdējo piecu gada laikā nedzirdīgajām personām izglītības apguve ir krietni pieejamāka, tāpat zīmju valodā tulkoto un subtitrēto raidījums skaits audzis. "Pietrūkst valsts atbalsts zīmju valodas un nedzirdīgo kultūras attīstīšanai, arī nedzirdīgo zīmju valoda ir kultūrvēsturiskai mantojums," uzsvēra pārstāvis.
Tāpat kā Vorslovs, arī Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājas vietnieks Normunds Pīlips skaidroja, ka personām ar invaliditāti ikdienas dzīvē ļoti palīdz jaunās tehnoloģijas. Lai gan, kā norāda Pīlips, valstij vēl daudz jāstrādā pie universālā dizaina un vides jautājumiem, piemēram, katrā pilsētā Latvijā atšķiras sistēma, kā likti skaņas signāli pie luksoforiem. Taču ir daudz lietu, kas pēdējo gadu laikā ir uzlabojušās.
Viens no svarīgākajiem uzlabojumiem ir tas, ka neredzīgajiem un vājredzīgajiem ir pieejams asistentu nodrošinājums. Tagad ir iespējams noalgot "savu" cilvēku. Kā atklāja Pīlips, nav patīkami, ka asistents ir svešs, vienmēr ir tā sajūta, ka viņš varētu "rakāties tavās lietās". Tāpat ir pieejams paplašināts tiflotehnikas klāsts, kas atvieglo ikdienas dzīvi, piemēram, videolupa.
Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājas vietnieks arī atzinīgi novērtēja, ka pēdējo gadu laikā apkalpojošais personāls ir kļuvis daudz pretimnākošāks, veikalos un sociālajos dienestos pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Īpaši Pīlips novērtēja to, ka autobusos šoferi sākuši saukt pareizās pieturas, "autobusos ne tikai rāda, bet arī verbāli pasaka, ka ir mūsu pietura".
Tikmēr Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "Zelda" direktore Ieva Leimane -Veldmeijere uzslavēja, ka konstitūcija ir ietekmējusi Rīcībspējas institūta reformu. Ja līdz 2011. gada 31. decembrim tika iespējama un praktizēta rīcībspējas atņemšana un tās atjaunošana tikai tad, kad cilvēks ir izveseļojies, tad tagad rīcībspējas atņemšana nav iespējama, ir pieejama pagaidu aizgādnība, ja nepieciešams.
Tagad "Zelda" aktīvi iestājas par deinstitucionalizāciju, tomēr organizācijai bažas raisa daudzo ieinteresēto pušu paustas viedoklis, ka cilvēkiem labāk palikt institūcijās.
Saskaņā ar likumu "Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām" konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Labklājības ministrija, bet konvencijas pārraudzību nodrošina tiesībsargs.
ANO Ģenerālā asambleja 1992. gada 14.oktobrī pieņēma rezolūciju 47/3, kas pasludināja katra gada 3. decembri par Starptautisko personu ar invaliditāti dienu. Šīs dienas mērķis ir sapratnes veicināšana par invaliditātes jautājumiem un sekmēt atbalstu personu ar invaliditāti cieņai, tiesībām un labklājībai.