Ar tām abām gan gāja mazliet vāji. Pareizāk sakot, šauri. Lielākā daļa vestes ir vidējā izmēra, bet liela daļa žurnālistu, kā izrādās, ir īpaši liela izmēra. Visiem nepietika. Man arī nācās mēģināt uzstīvēt vesti, kas ir krietni par mazu. Vasarā varbūt izdotos, bet šodien – virs visām siltajām drēbēm – nebija viegli. Ar ķiveri šķita, ka būs tādas pašas ziepes, bet tad es sapratu, ka to var padarīt dziļāku, pielāgojot iekšējo stiprinājumu.
Tad mūs sadzina tajās kravas mašīnās, kurās kanādiešu seržants mūs iepazīstināja ar dienas plāna pirmo pusi. Tātad, būs tā: mēs brauksim pa mežu un tur mums uzbruks. Uz mums šaus un mēs šausim. Tas izklausās visai aizraujoši. Mani gan mazliet kaitina, ka uz šaurā soliņa kravas mašīnā ir maz vietas; vestē un ķiverē iespiestiem ir grūti kustēties, grīda, uz kuras jātur mugursomu, ir slapja un vispār pats soliņš arī ir smilšains.
Es saprotu, ka izklausos pēc baigā nūģa, bet es nebiju brīdināts, ka vajadzēs šmucējamās drēbes šodien. Parasti mūs sasēdina autobusā, aizvizina uz franču kurgānu, kur ir mazliet jāpabrien pa smiltīm, sacienā ar kafiju,
