Zeltvēdera mūķenes kāpuram ir alerģiski matiņi, kurus kukainis satur gan tad, kad veido kokonus, gan veidojot tīklojumus, gan mainot ādu. Kukaiņa matiņi vidē var saglabāties ilgi – nokrītot zemē, vējš tos var pacelt augšā no jauna, līdz ar to izvairīties no tiem nav iespējams, norāda pētnieks.
Ja cilvēkam nav astma, tad, vidē saskaroties ar kukaiņa matiņiem, sliktākajā gadījumā var rasties izsitumi uz ādas. Liecības par kukaiņa dzīvi citās valstīs liecina, ka gadījumos, ja cilvēks ar šo dzīvnieku saskaras, tad medicīniskā iejaukšanās nav nepieciešama un akcents jāliek uz niezes atvieglošanu. Savukārt, ja cilvēkam ir astma, tad sevišķi jāuzmanās ar elpceļu traucējumiem – jābūt pa rokai inhalatoram un jāveic pirmā palīdzība, uzsver Šmits.
Ja cilvēks dzīvo vai strādā zeltvēdera mūķenes skartā vidē, tad obligāti ir jāvelk cimdi, ciešs, sauss apģērbs, brilles, lai pasargātu acis no iekaisuma, un respirators. Ja jāstrādā pagalmā, vēlams vidi nolaistīt ar ūdeni, lai matiņi vēja ietekmē neceļas gaisā. Tāpat jāuzmanās no mašīnas likšanas zem kokiem, jo tādējādi kukaiņus iespējams aizvest uz citām teritorijām.
Jau ziņots, ka kāpuru savairošanās atklāta Tērvetes pusē, kādā privātā teritorijā. Pētnieks gan norāda, ka kilometriem tālu vējš matiņus neaiznesīs. Patlaban problēmas radot saimniecībā esošais augļu dārzs, kur kukaiņi gan patlaban neesot, bet laika gaitā var mist arī uz ābelēm, plūmēm, ķiršiem. Konkrētajā teritorijā cilvēka veselībai bīstamie kukaiņi sevišķi iecienījuši ozolus un gatavojas kūņošanas periodam.
"Pirms kūņošanās viņi izklīst un iet iekšā mājā. Labākais veids, kā tikt ar tiem galā, ir putekļsūcējs, vēlams ar ūdens filtru un nedaudz ziepjūdeni klāt un vienkārši sasūkt tos iekšā no attāluma, lai nav kontakts," norāda Šmits.
Savukārt lēmums par to, ko konkrētajā teritorijā darīt ar atklāto sugu, vēl nav pieņemts. Speciālists norāda, ka ir jāņem vērā vairāki faktori – konkrētajā saimniecībā ir augļu dārzs, līdz ar to ķīmijas izmantošana kukaiņu iznīdēšanai var radīt blaknes. Savukārt mazākus kokus varētu zāģēt un sadedzināt, bet šobrīd koki, kuros mīt zeltvēdera mūķene, ir ļoti lieli.
Plānots, ka šodien vairākas organizācijas, pieaicinot augu aizsardzības un cilvēka veselības speciālistus, diskutēs par šo jautājumu, norāda Šmits.
Ja iedzīvotāji redz šo kukaiņus, jāziņo Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vecākajiem ekspertiem: Oskaram Zaļkalnam (26188968, oskars.zalkalns@vmd.gov.lv) un Vasīlijam Kolačam (29441040, vasilijs.kolacs@vmd.gov.lv), kā arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošajam pētniekam Agnim Šmitam (26543584, agnis.smits@silava.lv).
Lai gan iedzīvotāji ir ziņojuši par it kā sastaptu zeltvēdera mūķeni, tomēr šīs aizdomas apstiprinājušās nav, norāda Šmits. Visbiežāk cilvēki tos jauc ar bērza vērpēju, kam satīklojumi ir daudz lielāki – zeltvēdera mūķenei tie ir apmēram dūres lielumā.
Lai atpazītu zeltvēdera mūķeni, pētnieks aicina pievērst uzmanību dzīvnieka pazīmēm – kāpuriem ir ļoti izteikti uz muguras redzamas oranžas kārpiņas – dažreiz tās mēdz būt arī dzeltenīgas vai sarkanīgas. Ja ir redzami daudzi kāpuri vienuviet, tie ir mataini un tā muguras var saskatīt divas oranžas kārpiņas – diezgan droši var teikt, ka tā ir zeltvēdera mūķene. Taču vajadzētu ņemt vērā, ka visticamāk, ja cilvēkam tuvumā tāds ir, tad pirmais, ko cilvēks pamanīs, ir izsitumi uz ādas, nevis kāpurs.
Kā suga šis kukainis Latvijā konstatēts arī agrāk, taču līdz šim nebija savairojies. Šmits norāda, ka, lai tie savairotos, ir jābūt apstākļu sakritībai. To varēja ietekmēt mikroklimats, temperatūra, vēji – visi apstākļi, ko nevar prognozēt.
"Nekad nevaram zināt mazos faktorus, kas nosaka kopējo efektu, jo tas var būt kaut kāds neliels efekts, kas summējas un sakrīt viss kopā. Tik vienkārši to nevar pateikt, kāpēc tieši tagad," norāda Šmits.
Lielākais risks no toksiskajiem matiņiem ir no maija sākuma līdz jūlija beigām. Papildus ar cilvēku veselību saistītajām problēmām vairākus gadus ilgstošas savairošanās var izraisīt arī koku nokalšanu.
Zeltvēdera mūķenei esot nepieciešams daudz gaismas un siltuma, tāpēc parasti tā esot atrodama saulainās vietās, piemēram, izretinātās mežaudzēs, meža malās, alejās, augļu dārzos. Mūķenes kāpuri var būt atrodami uz daudzu sugu lapu kokiem – tai skaitā, tie var bojāt ozolus, apses, liepas, vīksnas, vilkābeles, augļu kokus (bumbieres, plūmes, ķiršus utt.), kā arī dažādus citus lapu kokus.
