Hercogs Jēkabs Ketlers, kurš no 1642. līdz 1682. gadam pārvaldīja Kurzemes un Zemgales hercogisti, Latvijas vēsturē ir palicis kā viens no uzņēmīgākajiem un inovatīvākajiem valdniekiem. Rosīgais hercogs, kurš veiksmīgi eksportēja kokmateriālus, labību un citas preces, izveidoja divas aizjūras kolonijas un, visticamāk, arī nodarbojās ar tolaik ierastu rūpalu – vergu tirdzniecību.
Kurzemes un Zemgales valdnieks jaunībā studēja vairākās Rietumeiropas augstskolās, uzturējās galmos, bet 1634. gadā Jēkabs devās ceļojumā – ilgāku laiku dzīvoja Nīderlandē, Francijā un, iespējams, apmeklēja arī Angliju, Spāniju un Itāliju. Kļūstot par Kurzemes un Zemgales hercogu, Jēkabs nolēma sekot Holandes piemēram un ar lielu tirdzniecības floti padarīt hercogisti par ekonomiski spēcīgu valsti. Hercoga Jēkaba laikā Kurzemē tapa piecpadsmit dzelzs un septiņi vara cepļi, kā arī vairākas stikla, pulvera, papīra un ziepju fabrikas, austuves un ieroču kaltuves.
Hercogs Jēkabs savas valdīšanas laikā izveidoja uz eksportu vērstu ražošanu (manufaktūras), kuģubūvi un globālu tirdzniecības tīklu ar Kurzemes kolonijām Āfrikā un Amerikā. Kurzemes flotē bija vairāk nekā 100 kuģu, kas pārvadāja preces arī tā laika lielvalstīm. Daļu kuģu, no kuriem lielākā daļa bija būvēta Ventspilī, hercogs pārdeva Francijai un Lielbritānijai. Šajā laikā Kurzemes un Zemgales hercogistes kuģu flote bija lielāka nekā Francijai.
Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs kā ievērojamāko hercoga Jēkaba politisko sasniegumu nosauc divu koloniju iegūšanu. Tie bija vairāki atbalsta punkti Gambijas upes grīvā Āfrikā (iegūti 1651. gadā) un Tobago sala Karību jūrā (iegūta 1654. gadā). Lielāko daļu kuģu apkalpes cilvēku, kareivju un kolonistu hercogs vervēja ārzemēs – Vācijā, Dānijā un Anglijā, savukārt par latviešu masveida sūtīšanu uz Tobago vēstures avotos ziņu nav. Tomēr iespējams, ka atsevišķi latvieši salā nonāca pēc savas iniciatīvas.
