Dombrovskis pēc ebreju kopienas vēstules saņemšanas, kurā bija lūgums atrisināt īpašumu jautājumu, uzdeva tieslietu ministram izveidot darba grupu, kas sagatavotu Latvijā esošo nekustamo īpašumu sarakstu, kas 1940. gada 17. jūnijā piederēja ebreju reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām.
Tieslietu ministrs atteicās izveidot darba grupu ebreju īpašumu uzskaitei. Nacionālā apvienība toreiz pauda, ka neuzskata, ka ebreji Otrā pasaules kara laikā būtu cietuši vairāk nekā citas tautības, tāpēc ebreju īpašumu jautājums jārisina tāpat kā gadījumos, ja uz īpašumiem pretendētu jebkura cita kopiena.
"Ņemot vērā Ministru prezidenta un tieslietu ministra atšķirīgo izpratni par nekustamo īpašumu nodošanu ebreju reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām un šī jautājuma sakarā izdoto rezolūciju izpildes mērķiem un tiesisko pamatotību, ir radusies situācija, kurā nav iespējams tālāk tieslietu ministra produktīvs darbs," toreiz skaidroja Bērziņa palīdze Līga Ādamsone. "Ministru prezidents ir ignorējis Nacionālās apvienības, kuru pārstāv Gaidis Bērziņš, politisko nostāju neatbalstīt denacionalizācijas procesa pārskatīšanu par labu vienas etniskas kopienas interesēm un šādi cenšas virzīt denacionalizācijas jautājuma pārskatīšanu."
Savukārt pēc Bērziņa demisijas tieslietu ministra amatu ieņēma Jānis Bordāns – no 2012. gada jūlija līdz 2014. gada janvārim. Lai gan viņš tieslietu ministra amatā palika līdz nākamajai valdības maiņai, ar viņa darbību partija – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) – apmierināta nebija.
Partijā viņš iestājās līdz ar jaunā amata ieņemšanu, taču jau nākamā gada novembrī viņš no tās tika izslēgts. TB/LNNK valde uzskatīja, ka Bordāna darbība liecināja par dalību cita politiskā spēka veidošanā, kas nav savienojams ar atrašanos TB/LNNK.
Tobrīd Bordāns pārstāvēja biedrību "Demokrātiskie patrioti", kas bija paziņojusi par jaunas partijas veidošanu.
Partija vērsās pie premjera Dombrovska un lūdza atsaukt Bordānu no tieslietu ministra amata. Tomēr premjers nepieprasīja Bordāna demisiju.
Tā brīža Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) atklāja, ka viens no iespējamajiem ministra demisijas iemesliem ir plašu rezonansi sabiedrībā izraisījusī atalgojuma palielināšana valsts uzņēmumos.
Valdība 2012. gada nogalē pieņēma noteikumus, kas ļauj valsts uzņēmumu vadībai savienot amatus, un uz to pamata alga atsevišķos uzņēmumos tika palielināta vairākas reizes, pārsniedzot pat 8000 latu.
Savukārt Dombrovskis atgādināja, ka jau ir uzdevis ministriem samazināt atalgojumu to pārziņā esošajos uzņēmumos un attiecīgu lēmumu par noteikumu izmaiņām pieņemšot arī valdība. "Ja ministram šādi risinājumi konceptuāli nav pieņemami, tā ir ministra izvēle," toreiz sacīja premjers.
Ķīlis pēc stāšanas amatā ierosināja vērienīgas izglītības sistēmas reformas, kas sastapās ar lielu pretestību, it īpaši no Latvijas augstskolu vadības puses.
Piemēram, Ķīlis piedāvāja mainīt augstskolu novērtēšanas sistēmu un vairs nepiešķirt finansējumu nekvalitatīvām studiju programmām, kā arī ierobežot šādu programmu pastāvēšanu.
Šādu lēmumu Dombrovskis pieņēma divas dienas pēc tam, kad kultūras ministre bija atbrīvojusi no amata Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru, to pamatojot ar uzticības zaudēšanu.
Pati ministre demisionēt nevēlējās, kā arī līdz pēdējām brīdim cerēja amatu saglabāt: "Es esmu gatava strādāt līdz valdības pēdējai dienai. Kā ministre es esmu bijusi disciplinēta, es esmu izpildījusi visus valdības lēmumus."
Darbības laikā Jaunzemei-Grendei nesaprašanās bijuša gan ar kultūras jomas pārstāvjiem, gan ministrijas cilvēkiem. 2012. gada sākumā ministre nomainīja ilggadējo biroja vadītāju un preses sekretāri, bet tā paša gada maijā ministre pārtrauca darba attiecības ar saviem padomniekiem – bijušajiem kultūras ministriem Sarmīti Ēlerti (V) un Intu Dālderi (V).
"Savu turpmāko profesionālo darbību nesaistu ar politiku un, sākoties aktīvam 12. Saeimas priekšvēlēšanu ciklam, saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no "Reformu partijai" nepieciešamā kursa," toreiz Sprūdžs norādīja paziņojumā medijiem.
Neilgi pirms ministra paziņojuma medijus pāršalca ziņas, ka Sprūdžs piešķīris naudas balvu – 1400 latus – savai biroja vadītājai un draudzenei Kristīnai Pelšai. Gadījumu izvērtēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un partijas Ētikas komisija.
Neilgi pirms Leģionāru piemiņas dienas – 14. martā – tā brīža Ministru prezidente Laimdota Straujuma (V) parakstīja rīkojumu par Cilinska atbrīvošanu no ministra amata pienākumu pildīšanas.
Straujuma uzsvēra, ka šādu lēmumu bija spiesta pieņemt, jo Cilinskis gan viņai personīgi, gan publiski apliecināja, ka neievēros valdības lēmumu, kas ieteica valdības amatpersonām nepiedalīties 16. marta gājienos pie Brīvības pieminekļa.
Šādi rīkojoties, Cilinskis palielina riskus atsevišķu radikāli noskaņotu grupu provokācijām, skaidroja premjere.
"Ņemot vērā atšķirīgo izpratni par veselības aprūpes nozarē būtiskāko un faktu, ka nav tikusi panākta konstruktīva sadarbība neatliekamu uzdevumu izpildē, kā arī to, ka es personīgi nekavējoties nevaru atsākt darbu veselības stāvokļa dēļ, uzskatu, ka turpmāk kopīgs darbs šādā komandā man nav iespējams. Tādējādi, pakļaujoties politiskajam spiedienam, atkāpjos no veselības ministres amata," toreiz paziņojumā medijiem norādīja Circene.
Pielaidi Brokai atteicās piešķirt Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Birojs gan neatklāja pielaides atteikuma iemeslus, tomēr, saņemot Brokas partijas biedru pārmetumus par politisku ietekmējamību, SAB vadītājs Jānis Maizītis ir paziņoja, ka atteikuma pamatā ir nopietni iemesli. Tāpat tikušas dotas norādes, ka atteikuma iemesli Brokai, visticamāk, esot ļoti labi zināmi, lai arī politiķe apgalvojot pretējo.
Broka SAB lēmumu ģenerālprokuroram pārsūdzēja jūnija beigās. Broka nosūtīja ģenerālprokuroram desmit lappuses garu pārsūdzību, kurā lūdza sniegt pamatojumu, kādēļ viņai tika atteikta augstākās kategorijas pielaide. Broka uzreiz pēc pielaides valsts noslēpumam nepiešķiršanas paziņoja par gatavību šo lēmumu pārsūdzēt ģenerālprokuroram.
Tā kā ģenerālprokurors nemainīja SAB lēmumu, tad Broka paziņoja par demisiju.
Pielaides trūkums gan neliedza Brokai ieņemt tieslietu ministra amatu, taču viņa nevarēja piedalīties atsevišķu jautājumu izskatīšanā valdībā. "Es atkāpjos no šī amata, lai būtu ministrs, kuram ir šī pielaide un kurš spēj kvalitatīvi piedalīties pilnīgi visos jautājumos, kas ietilpst tieslietu ministra kompetencē," toreiz skaidroja politiķe.
Iemesls demisijas pieprasīšanai bija Matīsa novilcinātās darbības, laicīgi neiepazīstinot valdību ar nepieciešamajām rīcībām aviokompānijas "airBaltic" attīstībai, kā arī uzraudzības trūkums par aviokompānijas stratēģisko virzību, tādējādi, iespējams, neizmantojot visas potenciālās iespējas, toreiz skaidroja Straujuma.
"Ministrs ir zaudējis manu uzticību. Uzskatu, ka "airBaltic" uzraudzība ir veikta neapmierinoši," pauda premjere.
Latvijas Onkoloģijas centrā Belēvičam ārpus rindas kārtības tika noņemtas dzimumzīmes, turklāt par notikušo netika prasīta samaksa.
Sākotnēji politiķis klajā nākušo informāciju noliedza. Pēc Belēviča teiktā, iepriekš viņš šo informāciju neatklāja, vēloties pasargāt ārstu.
Pēc demisijas politiķis uzsvēra, ka guvis skaudru mācību, kas ietekmēs visu viņa dzīvi.
Pēc skandāla viņš ne tikai atkāpās no veselības ministra amata, bet arī nolika Saeimas deputāta mandātu un izstājās no Latvijas Zaļās partijas.