Foto: DELFI
100 dienās pēc stāšanās amatā labklājības ministram Gatim Eglītim (JKP) nav nācies dzēst lielus "ugunsgrēkus" un nonākt radikālu pretēju viedokļu krustugunīs savā nozarē atšķirībā no partijas biedres izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces un iekšlietu ministres Marijas Golubevas (AP), kuras stājās amatā tajā pat dienā. Vienīgais brīdis, kad ministra krēsls sašūpojās, bija pašā sākumā. Ministra paustie izteikumi tviterī par finansējuma plūsmas kontroli pašvaldībām, ņemot vērā to vadības politisko piederību, izraisīja ne tikai vētru šajā mikroblogošanas vietnē, bet arī lielu neizpratni Latvijas Pašvaldību savienībā.

Kopš tā laika labklājības ministra balss medijos ir bijusi klusāka nekā abu pieminēto kolēģu, tā ieskanējusies lielākoties saistībā ar nepieciešamību apzināt sociālās aprūpes centru situāciju un veicināt epidemioloģisko drošību un saistībā ar pensijām. Tāpat arī nesen valdība apstiprināja Labklājības ministrijas prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem, kur dominē idejas par sociālo iekļaušanu un nevienlīdzības un nabadzības mazināšanu. Par ko domāts un pie kā strādāts ministra plašajā un gaišajā kabinetā, Eglīti izjautāja "Delfi".

Jau vēstīts, ka jūnija sākumā valdībā notika tā dēvētais valdības restarts, kad tika nomainīti trīs ministri un ekonomikas ministra krēslā atgriezās Jānis Vitenbergs (NA). Par to, kas ir jaunie ministri, kas atrodas viņu maciņos un ko par viņu apstiprināšanu domāja nozares pārstāvji, var lasīt šeit.

Kā jūs raksturotu pirmos darba mēnešus ministra amatā, cik darbīgi un izaicinoši tie ir bijuši? Vai tas ir tas, ko paredzējāt?

Zināšanas par šo nozari man jau bija iekrātas pietiekami lielā apjomā, gan strādājot Saeimā, gan iepriekš arī Eiropas Komisijā – Briselē darbs bija saistīts ar Latvijas ekonomiku. Tur arī lielie virzieni – pensijas, pabalsti, nodarbinātības politika, cilvēki ar īpašām vajadzībām – bija aktuāli.

Mācīšanās ir katru dienu, tagad ļoti centīgi apbraukāju reģionus, lai saprastu vietējo reģionu specifiku, kā strādā sociālie dienesti, bāriņtiesas, vietējās Nodarbinātības valsts aģentūras filiāles, īpaši pēc novadu reformas. Domāju, ka kopumā ļoti labi tieku galā ar saviem pienākumiem.

Es gaidīju, ka ministra amats būs ļoti, ļoti smags darbs, būs mazāk laika ģimenei, un tā arī ir.

Stājoties amatā, jūs norādījāt, ka viens no pirmajiem veicamajiem darbiem ir apzināt sociālās aprūpes centru situāciju un veicināt epidemioloģisko drošību, kā arī paaugstināt šo centru personāla atalgojumu. Kā ar to ir veicies? Vai sociālās aprūpes centri ir gatavi gaidāmajam saslimstības pieaugumam valstī un netiks atkārtotas iepriekšējās kļūdas?

Tā joprojām ir mana prioritāte – nodrošināt to, lai neatkārtotos pagājušā gada scenārijs rudenī, ziemā, pavasarī, kad sociālās aprūpes centros bija nepiedodami augsta Covid-19 izplatība un mirstība. Jāsaka, ka otrajam vilnim nebijām gatavi. Manis tolaik nebija valdībā, bet valdība nebija gatava, teiksim tā. Tagad ir labā ziņa, ka vakcinēšanās aptvere gan darbinieku, gan klientu pusē ir ļoti augsta. Klientu pusē virs 90%, darbinieku – virs 70%, kas arī pakāpeniski pieaug. Domāju, ka kaut vai no šā viedokļa mēs esam daudz vairāk sagatavoti – mums ir vakcīna un iespēja vakcinēties, varam izvairīties no smagiem gadījumiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!