Klusums Saeimas sēžu zālē un ātrums, ar kādu tika pielikts punkts nākamā gada budžeta paketes pieņemšanai, kad no zāles protestējot aizgāja opozīcijas pārstāvji, bija biedējošs. Lai gan budžeta pieņemšana šogad radīja jaunu rekordu atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, un opozīcija pati bija pirmā izvilkusi kara cirvi, izvēloties asu un aktīvu debatēšanas par priekšlikumiem taktiku, tomēr tik strauju kulmināciju un intrigas atrisinājumu reti kurš bija gaidījis.
Savā ziņā tas parādīja valdošās koalīcijas piecu partiju saliedētību, spēku un varas demonstrāciju, ko sabiedrība sagaida no valdības partijām. Jebkura budžeta pieņemšana ir svarīga valdības darba mēraukla, jo būtībā tas ir uzticības balsojums valdībai.
Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) vadītajai valdībai nepilna gada darbības laikā šī bija jau otrā budžeta pieņemšana, jo ieilgušās valdības maiņas dēļ šā gada budžets kā "tehniskais" budžets tika pieņemts tikai pavasarī un bez īpašām izmaiņu iespējām.
Diskusijas par 2020. gada budžetu jau deva iespēju partijām likt galdā savas īstās vēlmes un solījumus vēlētājiem. Pēc gana kaismīgām diskusijām un izplūkšanās savā starpā, nereti sasārtušiem vaigiem iznākot no partiju sadarbības sanāksmēm, budžets tika sastiķēts un izstūrēts cauri valdībai un parlamentam pēc saskaņota plāna un bez būtiskām atkāpēm. Tik vien kā zināmas viedokļu atšķirības balsojumos par partiju finansēšanas reformu un Saeimas deputātu algu "iesaldēšanu".
Kopumā šis pārbaudījums tika godam izturēts un izšķirošs slieksnis tika pārkāpts, lai ļautu prognozēt šīs koalīcijas dzīvotspēju ilgākā laika periodā. No vēsturiski lielākā mūsu valsts budžeta katra partija dabūja pa drusciņai savu ambīciju apmierināšanai.
Tomēr līdz galam apmierināts nepalika neviens, var spriest pēc sarunām kuluāros ar dažādu partiju pārstāvjiem. Neapmierināta ņurdēšana dzirdama arī par to, kā kolēģi citās partijās izvēlējušies ministrijās iekšēji sadalīt līdzekļus prioritātēm, jo netieši par to sanāk atbildēt visai koalīcijai.
