Jūrmalas pilsētas muzeja brīvdabas filiālē piektdien nogādāts unikāls atradums - iespējams, pat ļoti sena burinieka fragmenti, kuri šonedēļ vētras laikā izskaloti no jūras dzīlēm pie Lielupes ietekas jūrā, šodien vēsta laikraksts "Diena".
Pastaigājoties gar jūras krastu, ceturtdien šo vētras dāvanu nejauši pamanīja atpūtnieki. Lai arī vraka vecumu un izcelsmi patlaban nav iespējams precīzi noteikt, visticamāk, burinieks izgatavots Latvijā pēc zviedru parauga laikā starp XVI un XIX gadsimtu. Lai iegūtu precīzākas ziņas par vraku, muzejs tuvākajā laikā sazināsies ar zviedru speciālistiem, laikrakstam sacīja Jūrmalas pilsētas muzeja zemūdens vēstures galvenais speciālists Voldemārs Rains.

"Tādas burinieka apakšdaļas konstrukcijas iepriekš nav atrastas. Tās skaidri parāda kuģa kontūru, kas dod iespējas noteikt, kāds burinieks izskatījās," saka Rains. Burinieka fragmenti - trīs kuģa brangas (sānu karkasa daļas) un apakšējā kuģa daļa tika atrastas izklaidus, apmēram kilometra rādiusā.

"Ar draudzeni nācām no Lielupes stacijas puses ietekas virzienā. Sākumā pamanījām vienu ribu - brangu, pēc tam otru. Tai klāt bija koka tapas, tāpēc nolēmām, ka tā varētu būt kuģa vai laivas daļa. Vēlāk pie ietekas niedrēm smiltīs ieraudzījām lielāko kuģa daļu. Zvanījām uz muzeju," stāsta vraka atradēja rīdziniece Māra.

Pašlaik atradums novietots muzeja brīvdabas filiālē, un speciālisti to vērtē kā labi saglabājušos. Lai no jūras izskalotās konstrukcijas žūtu un tās pasargātu no saules un vēja iedarbības, tās apsegtas ar caurumainu plēvi.

Kā "Dienai" atzina muzeja speciālisti - atrastā burinieka brangu apakšējā daļa liek domāt, ka kuģis darināts pēc zviedru paraugiem. Taču par tā piederību vietējam ražojumam varētu liecināt tas, ka kuģis izgatavots smagnēji un īsā laikā. Kuģa brangu iekšpuses nav rūpīgi apstrādātas, saglabājusies pat priedes miza. "Pēc XV gadsimta zviedri kuģu detaļas apstrādāja daudz rūpīgāk. Šajā burinieka fragmentā nav arī atrasts krāsainais metāls, to zviedri, angļi un holandieši parasti izmantoja konstrukciju savienojumos. Protams, pastāv arī neliela iespēja, ka kuģi izgatavoja nevis vietējie, bet ne tik bagāti ļaudis ārzemēs," skaidro Rains. Par kuģa ievērojamo vecumu, iespējams, liecinot arī konstrukcijās izmantotās kaltās naglas, jo tikai 1801.gadā sāka ražot apaļās naglas. "Taču kaltas naglas, protams, izmantoja arī vēlāk," piebilst speciālists.

Rains pieļauj iespēju, ka atrastais burinieks uzskrējis uz sēkļa XX gadsimta 20.gados, jo pēdējais burinieks šajā vietā bojā gāja 1929.gadā. Zonu starp Lielupes grīvu un Rīgas ostu viņš nosauc par kuģu kapsētu. "Ja kuģis nevarēja ieiet grīvā, tas bija pakļauts vējiem un vētrām, tāpēc, stāvot uz vietas un gaidot šo iespēju, burinieki nereti uzskrēja uz sēkļa," viņš stāsta. "Taču Baltijas jūrā ir ideāli apstākļi koka konstrukciju saglabāšanai, nav tārpu, koraļļu, un tā kā smiltīs nav skābekļa, koks nevar sadrupt. Vraks jūrā var saglabāties pat tūkstoš gadu".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!