Kapsulu oficiāli atvēra Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurā atrasti divi ar 1982. gadu datēti vēstījumi – viens no Svētā Jēkaba katedrāles draudzes, bet otrs no Latvijas PSR Kultūras ministrijas un tā laika Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas.
Kā norādīja būvuzņēmums, pēc senas celtnieku tradīcijas torņu smaiļu lodēs ievieto lādītes vai kapsulas ar dokumentiem, kas vēstī gan par ēkas būvvēsturi, cēlājiem, gan arī par svarīgākajiem notikumiem. Remontu vai restaurācijas darbu laikā dokumentus no glabātavām izņem, bet to vietā ievieto jaunus vēstījumus nākamajām paaudzēm, pievienojot klāt veco dokumentu kopijas.
Par Jēkaba katedrāles iepriekšējo kapsulu, kas kopā ar dievnama gaili tika ievietota lodē 1756. gada 2. jūnijā, laikrakstā "Literatūra un māksla" 1982. gada 20. augustā teikts: "Atverot Jēkabgaiļa lodi, atklājās, ka hermētiski noslēgtā svina kapsula ir vidū pārlauzta, bet tajā ievietotais pergamenta rullis atmosfēras ietekmē bojāts. Restauratoriem gan izdevās dokumentu izklāt, bet teksts ir izplūdis un nesalasāms. Speciālisti uzskata, ka visas cerības vēl nav zaudētas, bet teksta atšifrēšanai būs nepieciešams visai ilgs laiks."
Šobrīd zināms, ka iepriekšējās kapsulas teksts tā arī netika restaurēts un to līdz šim brīdim nav izdevies izlasīt. Vienlaikus LPSR Kultūras ministrijas vēstījumā norādīts, ka pergaments ir nodots glabāšanā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam.
Dokuments arī vēsta, ka "20 gs. 70. gadu sākumā vēja brāzmā gailim tika salauzts vēlākā dzelzs sastiprinājuma stienis". Runa ir par tērauda stieņiem, kas uzlikti kā papildu stiprinājumi tolaik vēl plakanajam baznīcas gailim 1756. gadā veikto torņa remonta darbu laikā. Tā kā šis gailis atšķirībā no pārējiem pilsētas gaiļiem nebija dobts, bet gan plakans, vējiem bija vieglāk to salocīt. Nelīdzēja arī minētie tērauda pastiprinājumi, tādēļ 1982. gadā nācās pēc vecā gaiļa parauga izgatavot jaunu, dobtu gaili.
"Ļoti žēl, ka mēs nezinām jaunā telpiskā gaiļa izgatavotāja vārdu, kurš diemžēl vēsturei izskatās zudis, jo nedz atrastajos vēstījumos, nedz arī citos oficiālajos dokumentos šī informācija nav atrodama – neskatoties uz to, ka pagājuši vien nieka 38 gadi," pauda katedrāles restaurācijas būvdarbu vadītājs Dāvis Priede.
Viņš arī uzsvēra, ka tādas ziņas būtu interesantas ne tikai vēsturniekiem, bet arī viņa kolēģiem – meistariem, kas strādā pie baznīcas atjaunošanas. "Šādas vēsturiskās kļūdas mēs cenšamies labot, norādot restauratoru vēstījumos, kas bijuši darbu veicēji objektos, kur kapsulas tiek ievietotas mūsdienās, jo uzskatām, ka svarīgi ir ne vien uzņēmumu nosaukumi, kas figurē oficiālajā dokumentācijā un glabājas arhīvos, bet arī konkrēti meistaru vārdi, kuri strādājuši pie tiem vai citiem atslēgas posmiem restaurācijas gaitā," piebilda Priede.
Atrastajos vēstījumos atrodama arī cita veida informācija. Baznīcas vēstījumā teikts, ka 1982. gadā Latvijā bijušas 179 katoļu draudzes, bet katoļticīgo skaits bijis lēšams ap 250 000. Tāpat gandrīz katrai no draudzēm ir bijusi sava baznīca vai lūgšanas nams, izņemot dažas, kur dievkalpojumi notikuši luterāņu baznīcās.
"Šie ir svarīgi un zīmīgi fakti, jo parāda, kā ticība vienoja dažādu konfesiju kristiešu draudzes Latvijā un kā tās savā starpā sadarbojās padomju gados," skaidroja Stankevičs.
Arhibīskaps norādīja, ka dokumentā lasāmi arī citi mazāk zināmi, bet vēsturiski nozīmīgi fakti. Piemēram, pašreizējais Rīgas katoļu garīgais seminārs darbojas gandrīz bez pārtraukuma kopš 1920. gada. Vēstījumā atspoguļoti precīzi fakti, ka 1982. gada vasarā semināra audzēkņu skaits sasniedzis 29 un ka tas gatavojis priesterus ne tikai Latvijas, bet arī citu PSRS teritoriju ticīgajiem.
"Uz vēstījuma sastādīšanas brīdi kopējais priesteru skaits bijis 145. No tiem 116 strādājuši Latvijas teritorijā, bet 29 citās Padomju Savienības Republikās. Piemēram, Ukrainā strādājuši 16 priesteri no Latvijas, Baltkrievijā pieci, bet Kazahijā – trīs," zināja teikt Stankevičs.
Tāpat vēstījumā norādīts LPSR Kultūras ministrijas 1982. gada 19. augustā teiktais, ka tajā laikā kultūras pieminekļi tika aizsargāti, pamatojoties uz PSRS likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu. Arī teikts, ka visus vēstures un kultūras pieminekļus, kas atradās LPSR teritorijā, aizsargāja valsts.
Tomēr Romas katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, kas tolaik bija Kūrijas kanclers un katedrāles prāvests, neatminas, ka padomju valsts būtu palīdzējusi atjaunot katedrāli vai tās gaili. Pretēji tam viņš atceroties laiku, kad visi dievnami baznīcai bija atņemti un par iespēju tajos lūgties valstij bija jāmaksā nodokļi.
Portāls "Delfi" jau ziņoja, ka 3. aprīlī no 86 metrus augstās torņa smailes nocelts Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles gailis, kuru vēlāk atjaunos un apzeltīs AS "Būvuzņēmums Restaurators" speciālisti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
